Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs aicina uz simtgades svētkiem "Viena diena mūsmājās"
21m
·
Kultūras rondo
·
Par svētkiem “Viena diena mūsmājās”, uz kuriem aicina Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kas svin savu simtgadi, Kultūras rondo pārrunājam ar muzeja projektu vadītāju Andu Skuju un režisoru Kārli Anitēnu. Pirms 100 gadiem Juglas ezera krasta kāpās tika nozīmēta liela zemes platība Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja tapšanai. Toreiz, viens no dibinātājiem - arhitekts Pauls Kundziņš - par muzeja misiju teica tā: „Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušajos laikos— kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos”. Tā vien šķiet, ka simtgades svinību rīkotāji ir stingri ieklausījušies Kundziņa testamentā, bet sareizinājuši to ar 100, jo jau 11. maijā Brīvdabas muzejā notiks, pēc rīkotāju domām, – lielākā improvizētā performance, kāda jelkad Latvijā bijusi, – „Viena diena mūsmājās”. Par godu Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadei 11. maijā, atklājot vasaras sezonu, muzeja sētas atdzīvosies pasākumā “Viena diena mūsmājās”. Vairāk nekā trīsdesmit muzeja objektos rosīsies ļaudis laikmetam atbilstošā apģērbā un darīs konkrētajai vietai un laikam raksturīgus darbus. Tas būs ceļojums laikā, iejūtoties 100 – 200 gadus senā pagātnē. Muzeja apmeklētājiem būs iespēja piedzīvot gan precības, gan jurģus, gan ūtrupi, gan satikt dzirnavnieku, iepazīties ar skolmeistaru un mācītāju. Zvejnieki gatavosies zvejai, citviet podnieka saime posīsies tirgum, kādā sētā saimniece aicinās pievienoties dārza darbiem, citur būs ieklīdis paunu žīds. Būs maija dziedājumi pie Latgales krucifiksa un improvizēts svētbrīdis Usmas baznīcā. Strādās podnieki, audēja, vērpjamo ratiņu dreimanis. Tiks darvotas laivas, žāvētas zivis. Pāri visam skanēs tautasdziesmas, rotaļas un danči, un katrā sētā bērniem būs sarūpēts kāds īpašs uzdevums. Vienlaicīgi muzeja teritorijā darbosies ap 850 amatierteātru un folkloras kopu dalībnieku no visiem kultūrvēsturiskajiem novadiem, kuri savas sētas notikumos iesaistīs arī apmeklētājus. Pirms 100 gadiem Juglas ezera krasta kāpās tika nozīmēta liela zemes platība Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja tapšanai. Toreiz, viens no dibinātājiem - arhitekts Pauls Kundziņš - par muzeja misiju teica tā: „Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušajos laikos— kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos”. Tā vien šķiet, ka simtgades svinību rīkotāji ir stingri ieklausījušies Kundziņa testamentā, bet sareizinājuši to ar 100, jo jau šosestdien, 11.maijā, Brīvdabas muzejā notiks, rīkotājuprāt – lielākā improvizētā performance, kāda jelkad Latvijā bijusi – „Viena diena Mūsmājās”, kur dalībnieku pulks vien solās būt 850 amatiermākslas kolektīvu!
The episode Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs aicina uz simtgades svētkiem "Viena diena mūsmājās" from the podcast Kultūras rondo has a duration of
21:06. It was first published
More episodes from Kultūras rondo
“Mēneša apskatniekā” pārrunājam maija aktualitātes kultūras telpā
Aizvadīta kārtēju Muzeju nakts, pieredzēti vairāki uzmanības vērti jauniestudējumi Latvijas teātros. Maija pēdējā dienā “Mēneša apskatniekā” pārrunājam maija aktualitātes kultūras telpā. Studijā portāla "Delfi" kultūras žurnāliste Nora Rieksta-Ķenģe; radio "Naba" kultūras žurnāliste Anete Enikova un laikraksta "Diena" Latvijas ziņu redaktors, teātra kritiķis Atis Rozentāls. Pārlūkojam katram svarīgas norises, jo notikumu blīvums ir tāds, ka visu visiem aptvert nav iespējams.
Audiovizuālās īsmetrāžas: M. M. Vokeres "Kā tikt pie seksa" un Aličes Rorvaheres "Himera"
Kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Nuhums Kulibali ierakstu sērijā "Audiovizuālās īsmetrāžas" sarunājas par britu režisores Mollijas Meningas Vokeres darbu "Kā tikt pie seksa" un itāļu režisores Aličes Rorvaheres jaunāko filmu "Himera". Atbrīvojies no cietuma, Artūrs (Džošs O'Konors) atgriežas mazā Toskānas pilsētiņā, lai sastaptu kapu izlaupītāju bandu, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem izposta tūkstoš gadu senus etrusku kapus un pārdod atrastos vēsturiskos artefaktus "melnajā" tirgū. Anglim Artūram, savulaik cienījamam arheologam, piemīt īpašs talants atrast senus kapus. Maldoties starp dzīvo un mirušo pasauli, viņš meklē dārgumus, kas nav domāti cilvēku acīm, un savu zaudēto mīļoto Benjaminu. Aličes Rorvaheres ("Dievišķais ķermenis", 2011; "Laimīgais Lācars", 2018) kinematogrāfiskajā visumā savijas realitāte, mīts, pasaka un bagāta itāļu folkloras un kino tradīcija. Režisores jaunākajā filmā "Himera" skatītājs atpazīs šo unikālo kinematogrāfisko valodu. Režisore droši žonglē ar žanriem, noskaņām un filmu formātiem. Viņa apvieno melanholisku stāstu par zaudētu mīlestību, komēdiju un filozofisku līdzību par dzīvi un nāvi, tagadni un pagātni, laika ritējumu un vēstures pēdām. Filmas pirmizrāde notika Kannās. -- Tai ir jābūt visu laiku labākajai vasarai. Tara, Skaja un Ema ierodas Grieķijas ballīšu kūrortā Malijā, lai pavadītu visu laiku labākās brīvdienas meiteņu ceļojumā, ar kādu katra britu pusaudze atzīmē pilngadības sliekšņa sasniegšanu. Tara, pēdējā jaunava draudzeņu vidū, ir apņēmusies to mainīt. Sešpadsmitgadīgā meitene ballējas, dzer un dejo pa pilsētasbāriem un naktsklubiem ar draudzenēm,līdz uz kaimiņu viesnīcas balkona satiek pāris zēnu, kuri, viņasprāt, varētu parūpēties par vasaru, ko atcerēties. Mollijas Meningas Vokeres debijas filma Kannu kino festivālā ieguva balvu "Īpašais skatiens".
Bibliotēku tīkla nākotne Latvijā
Bibliotēku tīkla nākotne, bibliotēku funkciju maiņa, vai un kā jāmaina Bibliotēku likums un kādai jābūt ministriju, pašvaldību un kopienas pārstāvju sadarbībai bibliotēku tīkla nodrošināšanā – par to visu runājam Kultūras rondo. Limbažu novada pašvaldības lēmums par 7 mazo novada bibliotēku slēgšanu jeb reorganizāciju, ko atbalstījusi arī Kultūras ministrijas Bibliotēku padome, ir aktualizējis jautājumu par mūsdienu realitātei atbilstošu bibliotēku likuma nepieciešamību. Raidījumā diskutē Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta direktoreKatrīna Kukaine un Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore Ilga Erba.
Tektoniskās svārstības Lietuvas teātros. Festivāls "TheAtrium"
Tektoniskās svārstības Lietuvas teātros, secina teātra kritiķi, apmeklējot festivālu „TheAtrium”. Starptautiskais teātra festivāls Klaipēdā piedāvā plašu Lietuvas teātra skati, programmā iekļaujot gan pārbaudītas vērtības, gan dodot vārdu jaunajiem. Šogad īpaši interesanta festivāla starptautiskā programma. Starptautiskais teātra festivāls „TheAtrium” Klaipēdā vēl turpinās, ir noslēgusies Lietuvas teātra skate, bet starptautiskā programma ilgs līdz 13.jūnijam. Lietuvas teātra skate šogad piecās dienās piedāvāja noskatīties 10 izrādes. Skati atklāja režisora Dmitrija Krimova jaunākais iestudējums Klaipēdas drāmas teātrī „Rekviēms”.
Izstāde "Sienas" LNMM. Pirms atklāšanas tiekamies ar mākslinieci Sigitu Dauguli
No 1. jūnija līdz 4. augustam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā varēs aplūkot Sigitas Daugules personālizstādi “Sienas”. Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieci Sigitu Dauguli un izstādes koordinatori Baibu Vanagu. Kādu izstādi skatītājs ieraudzīs, tas atkarīgs, kā uz to nokļūs. "Tā ir viņu pašu izvēle. Tas pirmais iespaids atšķirsies, vai viņi izkāps no lifta un ieraudzīs lielo, skaisto Sigitas gleznu, vai kāps pa kāpnēm un sākumā ieskatīsies kabinetiņos. Izstāde būs muzeja 4. stāvā, kur ir trīs telpas ar dažādu raksturu," atklāj Baiba Vanaga. Tieši šīm telpām radīti izstādes darbi. "Tas bija ļoti apzināti. Es jau arī pieteikumā muzejam aprakstīju, ko es gribu, jo pirmais, mani uzrunāja šīs dēļu telpas. Telpās ir dēļu sienas, un man jau agrāk bija gleznas ar dēļiem, tad es domāju, ka tas varētu būt interesants gājiens - uz dēļiem uzlikt dēļus. Savukārt lielā telpa man likās ļoti interesanta ar to, ka tā ir ļoti gara. Pēc būtības nav vienkārši aizpildāma ar mākslu. Tad es iedomājos, ja tur ieliek vienu lielu darbu, tad viņš varētu to telpu padarīt interesantāku. Darbs ir 2x12 metri liels," stāsta Sigita Daugule. Sigitu Dauguli kā gleznotāju iedvesmo urbānā vide ar visu, ko cilvēks tajā ir radījis. Pilsētā viņa krāj iespaidus, īpašu uzmanību pievēršot sienām, to faktūrām un krāsām, ko ienesis laika zobs un cilvēka roka. Par impulsu gleznai var kļūt jebkas – dēļi ar atlupušas krāsas slāņiem, mitruma traipi un to raupjā faktūra uz ēkas sienas, kāds uzraksts vai zīmējums uz gadiem nekrāsotas nama fasādes un citas ikdienišķas, daudzu nepamanītas detaļas. To visu māksliniece saglabā savā atmiņā un vēlāk iekļauj mākslas darbos, klājot krāsas slāni pa slānim, veidojot faktūru, slīpējot un citādi apstrādājot gleznas virsmu. Personālizstādei “Sienas” autore darbus radījusi, domājot tieši par konkrēto eksponēšanas vietu – 4. stāva zālēm un to baltajām dēļu sienām, savukārt lielformāta glezna centrālajā telpā turpina mākslinieces jau ilgāku laiku iecienīto tēmu par cilvēka atstātajiem nospiedumiem urbānajā vidē.