Kultūras rondo

Attiecībā uz kino režisoru Dāvi Sīmani pašlaik var izmantot vienu no viņa filmu nosaukumiem „Viss reizē zied”. Publikas vērtējumam nodota daudzsēriju filmas „Emīlija, Latvijas preses karaliene” 6. sērija. 14. oktobrī ar dokumentālo filmu „Es piedzimu Roselini” atklāja Rīgas Starptautisko kinofestivālu, 21. oktobrī šajā festivālā Latvijas pirmizrādi piedzīvos filma „Gads pirms kara”, kura jau nominēta 11 Lielajiem Kristapiem un festivālā programmā iekļauta arī filma „Viss reizē zied”. Kultūras rondo režisors Dāvis Sīmanis stāsta par Pēteri Latvieti un viņa gaitām vēsturiskajā fantāzijā “Gads pirms kara”, kā arī citām filmām. "Es teiktu, ka tā ir traģikomiska absurda drāma ar vēstures elementiem," tā savu filmu „Gads pirms kara”, kuru oficiāli dēvē par vēsturisku trilleri, rakstoru Dāvis Sīmanis. "Ir skaidrs, ka viss, ko mēs filmā redzam, tādā vai citā veidā ir ļoti precīzi balstīts vēstures avotos. Mēs patiešām veicām ļoti rūpīgu izpēti šīs filmas gatavošanas laikā. Tajā pašā laikā visi šie it kā vēsturiskie notikumi vai izpausmes, vai kaut kādi teksti bieži vien ir piedēvēti citiem cilvēkiem, viss ir ar ļoti spēcīgu pārspīlējumu, kā rezultātā filma pilnīgi noteikti nav uztverama kā tāds psihoreālistisks vēstījums. Tieši otrādi, tā ir ļoti stilizēta filma." "Vienmēr esmu domājis par to, ka vēsture varbūt daudz labāk nonāk pie skatītāja tieši tādā veidā, ka tu jau parādi, ka tajā ir kaut kāda samākslotība, ka tā ir kaut kāda konstrukcija, kas ir autora prātā, stāstot vēstures stāstu, jo tad tu dod skatītājam iespēju tomēr pašam analizēt un saprast, ka visticamāk tā jau tas nebija," analizē Dāvis Sīmanis. Jauns Rīgas šveicars Pēteris nonācis vēstures mijkrēslī. Viņš vēl nenojauš, ka pasaule drīz vien pārtaps, un uzsāk sirreālu odiseju pa Eiropu. Nonākdams Parīzē, Londonā, Prāgā, Vīnē un citviet nu jau par Hansu sevi dēvējošais Pēteris iekļaujas starp komunistiem, anarhistiem, protofašistiem un nacionālistiem. Viņš sastop Ļeņinam, Staļinam, Trockim, vampīriskajam Prustam līdzīgos, tāpat arī ieskatās spiedzes Matas Hari dubultniecē Almā. Šveices Monte Veritá jeb Patiesības kalna sanatorijā un dzīves reformistu komūnā viņš sastop Freidu. Varbūt viņš palīdzēs. Identitātes krīze un iesētā sazvērestība ir nepiekāpīga: kas īsti ir Pēteris? Roterdamas festivālā pirmizrādītā Dāvja Sīmaņa trešā pilnmetrāžas spēlfilma veidota kā vēsturiska fantāzija – stilizētās pirmskara paranojas satīras režijas atsauces ir kanādietis Gajs Madins un čehs Jans Švankmajers. Vēsturiska personība Pēteris Latvietis ar daudzajiem vārdiem (Pēteris Mālderis, Jānis Žāklis un filmā arī Hanss) atraisījis scenāristu Sīmaņa, Tabitas Rudzātes un Ulda Tīrona iztēli. 1913. gadā kā robežšķirtnē un Rietumu civilizācijas virsotnē mutuļo ideoloģiski strāvojumi, dadaisms, psihoanalīze, anarhisms un sociālās katapultas. Čehu aktiera Petra Buhtas atveidotais Pēteris ir tēls, kas vēlas kaut ko darīt, bet laikmets viņu pašu, Vitgenšteina vārdiem sakot, izmet kā kauliņus. Filmu rādīs Rīgas Starptautiskajā kino festivālā 21. oktobrī, bet īstā Latvijas pirizrāde, kā to dēvē režisors, būs 10. novembrī kinoteātrī "Splendid Palace".

Rīgas A Cappella festivāla laikā šovakar Rīgas Svētā Pētera baznīcā ar tematisku programmu, kas veltīta Amerikas garīgajai mūzikai, muzicēs Rīgas projektu koris. Kora sastāvā 40 Latvijas mūzikā pieredzējuši dziedātāji amerikāņu diriģenta Kristofera Volša-Sinkas vadībā. Ielūkojoties Rīgas A Capella festivāla mājas lapā, m apstājos un ieklausos Rīgas projektu kora dziedātajā Antognini „Alleluia”. Šajā festivālā skanēšot īpaši veidota, muzikāli izaicinoša programma, par kuru gribas zināt vairāk. Bet vispirms atgādināšu, ka Rīgas projektu koris dibināts pirms četriem gadiem, kora dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs ir amerikāņu diriģents Kristofers Volšs-Sinka. Un kā uzsver diriģents, kori dibinājuši kopā ar domubiedriem. Kolektīvs 2020. – 2021.gada sezonā ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas rezidējošais koris. Par kori stāsta un ar koncerta “Amerikāņu ticība” programmu iepazīstina Kristofers Volšs-Sinka un kora dziedātāja Ilga Sokolova. Viņa korī dzied no pirmsākumiem, piedalījusies kora dibināšanā. Rīgas A Capella festivāls ar vēl citiem koncertiem klātienē un tiešsaistē turpināsies līdz 17.oktobrim.

„Zobenu sešinieks”, „Monētu trijnieks”, „Rungu piecinieks” un „Biķeru četrinieks” – šādas taro kārtis iezīmē četras telpas mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas personālizstādē „Kādas kārtis man kritušas”. Šovakar, 14. oktobrī, Laikmetīgās mākslas centrā „kim?„ tā tiks atklāta, bet vēl pēdējos iekārtošanas darbus centās neiztraucēt Toms Treibergs, lai sarunātos gan ar mākslinieci, gan viņas domubiedriem. „Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras puses – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi,” skaidro izstādes „Kādas kārtis man kritušas” apraksts. Ieva Kraule-Kūna šos procesus interpretē pati, taču ir uzaicinājusi šajā spēlē piedalīties arī deviņdesmito gadu aktīvajiem māksliniekiem, kuru vārdus ik pa brīdim ieraugām arī aktuālajās mākslas norisēs. Tie ir Ojārs Pētersons, Sarmīte Māliņa, Ieva Iltnere, Andris Breže un Ēriks Božis. Viņi pārinterpretē savus mākslas darbus, kurus radījuši tieši 90. gados. Laikmetīgās mākslas centra „kim?” izstāžu zāles telpās ir izvietots arku labirints, vispirms slēpjot, tad – atsedzot atsevišķās telpās izvietotos mākslas darbus. Mākslinieka Ērika Boža instalācija ir veidota no diviem karogiem: balta, bezkrāsaina Latvijas Republikas karoga, kurā ierastās krāsu proporcijas 2:1:2 saprotamas tikai pēc šuvēm iedomāto krāsu laukumu saskares vietās; un balts, bezkrāsains Latvijas PSR karogs, kura elementi – sirpis un āmurs, viļņotās līnijas – ir risināti kā balta auduma uzšuves uz tādas pašas krāsas auduma pamata, līdz ar to ir saprotami tikai kā formas, nevis krāsas. Izstādes kuratores ir Līna Birzaka-Priekule un Zane Onckule. Tagad kopā ar Ievu Krauli-Kūnu veicam ašu pārskrējienu ekspozīcijas izkārtojumam, sākot ar citu telpu, atstājot arku labirintu aiz muguras. Bet, kad atgriežamies arku labirinta telpā, Ieva stāsta, ka daļa no labirinta sienām apzināti tiks atstāta nepabeigta. Nejaušību, likteņa un apstākļu sakritības, kas noteica lietu kārtību deviņdesmitajos un zināmā mērā arī šodien – laikmetīgās mākslas centrā „kim?” līdz 19. decembrim.

Režisors Valters Sīlis Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi "Perfekta teikuma nāve". Iestudējuma pamatā igauņu rakstnieka Reina Rauda romāns par Atmodas laiku Igaunijā. Pirmizrāde bija plānota jau pērnā gada nogalē, gatavojoties Baltijas valstu neatkarības atgūšanas trīsdesmitgadēm. Kultūras rondo par iestudējumu saruna ar režisoru Valteru Sīli. Igauņu rakstnieka darbs veltīts laikam, kas arī Latvijā bija īpašs – Trešās atmodas gadiem 80. gadu beigās, kad Padomju Savienība juka pa vīlēm, parādījās iespēja brīvi domāt un brīvi rīkoties, cilvēki dzīvoja eiforijā metru virs zemes, jo ik pa laikam viņi tika pulcēti manifestācijās, stāvēja plecu pie pleca un beidzot sajutās drosmīgi. Tomēr joprojām bija modras acis pelēkās civildrēbēs, kas brīvības tīkotājiem rūpīgi sekoja līdzi. Šis stāsts par šo laiku savedīs kopā divus jaunus cilvēkus – igauņu meiteni Mārju un krievu puisi Aleksu – un arī izšķirs. Bet – viņi būs uzzinājuši, kāds ir perfektākais teikums pasaulē. Iestudējuma pirmizrādi apmekēja arī romāna "Perfekta teikuma nāve" autors Reins Rauds.

Visiem interesentiem Jāņa Poruka dzimtajā Druvienā ir ir pieejama klausāmtaka, kur var dzirdēt Kristas Annas Belševicas tekstus, kas radušies, staigājot pa Poruka jaunības mežu un arī paša Poruka tekstus. Maršruts pieejams internetā.

Izdevniecībā "Dienas Grāmata" klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs –Ingas Žoludes romāns "Vendenes lotospuķe" par latviešu rakstnieku un dzejnieku Jāni Poruku (1871–1911). Kultūras rondo tieši Jāņa Poruka dzimšanas dienā tiekamies ar romāna autori Ingu Žoludi. "Vairāk nekā četri gadi ir bijuši kopā ar Jāni Poruku, šobrīd tas man nešķiet tik ilgs laiks. Man liekas, ka varētu vēl turpināt, būtu ko pētīt un rakstīt," atzīst Inga Žolude. Grāmatas nosaukums "Vendenes lotospuķe" jau raisījis diskusijas sociālajos tīklos. "Bija jau pētījusi Poruku un pamanījusi, ka gan dzejoļos, gan prozas darbos par sievietēm, par daiļavām viņš raksta kā par lotospuķēm," stāsta Inga Žolude. "Viņa dzīvē svarīgākā persona ir sieva Ernestīne. Tā ir viņa lotospuķe. No Vendenes, jo viņš viņu satika Cēsīs jeb Vendenē, kā tolaik teica un pēc kāzām viņi arī dzīvo starp Rīgu un Cēsīm un vēlāk arī lielākoties Cēsīs līdz viņa mūža galam." "Tas ir stāsts par mīlestību, ne tikai cilvēkmīlestības nozīmē. Porukam bija svarīga mīlestības tēma, to viņš izvērš gandrīz visos savos darbos. Tas ir meklējums pēc cilvēciskās mīlestības, meklējums pēc augstākās sapratnes. Mīlestība viņam bijusi ļoti būtiska," darbu raksturo Inga Žolude. Viņa min, ka pārdomās radījis tas, ka Poruks min savās vēstulēs un autobiogrāfiskos darbos, ka nespēj atrast mīlestību. "Ernestīne, arī apzinoties un pamanot šīs Poruka personības īpatnības, paliek ar viņu līdz mūža galam, paliek viņam uzticīga. No šodienas skatupunktā tā ir bijusi īsta mīlestība," atzīst Inga Žolude. “Latviešu literatūras klasiķis, par kura personības šķautnēm pat viņa laikabiedri nebija vienisprātis, bet nākamās paaudzes nodēvēja par faustisku dvēseli (Zenta Mauriņa). Cilvēks, kas pazinis gan pašus augstākos un cēlākos centienus, gan hēdonisku ļaušanos baudām un ārprāta nakti. Vai 120 gadus vēlāk ir iespējams uzrakstīt romānu no šāda varoņa skatpunkta, iekšupvērsti izdzīvojot spožo un bojāejai lemto Eiropasla Belle Époqueun Jāni Poruku kā vienu no šā laikmeta zīmēm mūsu kultūrā? Padarīt par dzīvu, psiholoģiski pārliecinošu cilvēku, nevis kādas Porukam tik tuvā Vāgnera operas tēlu? Ingas Žoludes “Vendenes lotospuķe” rāda, ka tas ir iespējams," grāmatu raksturojis Vents Zvaigzne.

Sirsnīgas izrādes un patiesums – tā jaunie Liepājas teātra aktieri raksturo sevi un savus pirmos darbus teātrī. Liepājas teātrim jaunajā sezonā pievienojušies deviņi Liepājas Universitātes aktieru kursa beidzēji. Pedagogs Dmitrijs Petrenko, šo kursu raksturojot, uzsver jauniešu vēlmi mācīties. Šoruden festivāla „Patriarha rudens” programmā bija iekļauta Liepājas teātra jauno aktieru diplomdarba izrāde „Cietsirdīgās spēles”. Alekseja Arbuzova luga „Cietsirdīgās spēles” pārtapusi mūsdienīgā stāstā par draudzību, par jauniešu attiecībām ar vecākiem, par spēju vai nespēju piedot. Pēc izrādes satieku daļu no Liepājas kursa, kas jau kļuvuši par pilntiesīgiem Liepājas teātra aktieriem. Jaunieši tūdaļ pēc nospēlētās izrādes gatavi sarunai. Klāt nav tikai Artūrs Irbe un Hugo Puriņš. Sarunu sākam par izrādi „Cietsirdīgās spēles”, kas Dmitrija Petrenko režijā tapusi kā Liepājas kursa pirmais diplomdarbs, mērķis bijis likt aktieriem izstrādāt lomu no sākuma līdz beigām – tā parādot, ko apguvuši studiju laikā. Sarunā jaunie aktieri atklāj, ka pavisam drīz pie skatītājiem ceļu sāks Kintijas Stūres luga bērniem „Sapraši un nesapraši”. Liepājas teātra repertuārā iekļautas arī visas trīs jauno aktieru diplomdarba izrādes – „Cietsirdīgās spēles”, „Diagnoze – jaunība” režisore Māra Ķimele, arī pastaigu izrāde „Upe”, režisore Kristīne Brīniņa. Aktieri steidz stāstīt, ka viņiem jau ir ģērbtuvēs savi galdiņi ar vārdu un uzvārdu un pavisam drīz katru no viņiem redzēsim kādā no jauniestudējumiem, bet visi kopā kā kolektīvs būs Lauras Grozas iestudējumā „Teātris”. Pašlaik visiem esot ko darīt, taču joprojām spēku smeļas viens no otra.

Līdz 19. decembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labajā spārnā ciklā “Paaudze” būs skatāma izstāde “Kentaurs. Jānis Pauļuks / LNMM kolekcija”. Par ciklu un konkrēto izstādi stāsta mākslas zinātnieces Elita Ansone un Ilze Putniņa. Ciklā "Paaudze" iepazīstinās ar to mākslinieku, kas mākslā ienāca pēc Otrā pasaules kara, darbiem. " Viņiem bija jārealizē savi centieni mākslā, ko Pauļuks pilnībā realizē, neskatoties ne uz kādām varām," atzīst Elita Ansone. Ilze Putniņa atklāj, ka izvēlējusies eksponēt tieši Jāņa Pauļuka sākumperioda darbus. Ekspozīciju veidojošais kodols ir četri Jāņa Pauļuka (1906–1984) gleznotie lielformāta audekli – “Zvejnieku ģimene” (1944–1945), “Fabrika “Provodņik” Rīgā. 1905. gads” (1944–1945), “Uz liellaivām” (1944–1949) un “Gara verdzība” (1942–1954). Tikai vienu darbu no četrinieka – “Fabrika “Provodņik” Rīgā. 1905. gads” – pēc eksponēšanas tēlotājas mākslas izstādē 1977. gadā iepirka muzeja kolekcijai – vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc tās uzgleznošanas. Parādīta vēl pāris kopizstādēs un mākslinieka piemiņas izstādēs, glezna iegūlās muzeja krātuvē. Kolekcijā vienuviet četrinieks nonāca 1985. gadā kā mākslinieka atraitnes Ņinas Robiņas dāvinājums. “Gara verdzība” kolekcijas telpas uz brīdi pameta vien 2010. gadā Elitas Ansones veidotajā izstādē “Zelta darbi”. Savukārt “Zvejnieku ģimene” un “Uz liellaivām” publiski tiek eksponēti pirmoreiz.

Līdz ar Siguldas Jaunās pils restaurāciju, pilī atsākas literārie vakari. Katra mēneša vienā no trešdienām Siguldas Jaunajā pilī notiks sarunas, ko vadīs dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš. Viesu vidū būs dzejnieki, rakstnieki, tulkotāji. 13. oktobrī, cikla “[Ie]nāc literatūrā” pirmajā tikšanās reizē, tikšanās ar pašu Guntaru Godiņu. "Tā būs saruna ar sevi. Tas arī kādreiz der," bilst Guntars Godiņš. Nākamās tikšanās reizes viņš aicinās kādu viesos. Būs tikšanās ar dzejniekiem, rakstniekiem vai mākslinieku. Otrs pasākums būs "Dzejas brauciens", ko Guntars Godiņš organizē kopā ar somiem. Latviju šajā pasākumā pārstāvēs Madara Gruntmane. Tikšanās ar dzejniekiem būs Sigulda, Tartu, Tallinā un Turku.

“Manī apvienotas abas galējības – elle un debesis!”, savā dienasgrāmatā reiz rakstījis jūrmalnieks Kaspars Aleksandrs Irbe, kura dienasgrāmatas daudzus gadus turētas slepenībā. To unikalitāti veido vairākas iezīmes: literārā precizitāte un poētisms, starpkaru un padomju Latvijas pretnostatījums un homoseksuāļa romantiskie piedzīvojumi. Tagad par dienasgrāmatām esam uzzinājuši, pateicoties Irbes mantinieka Ainara Radovica centieniem tās saglabāt. Izdevniecība „Satori” izdevusi šo piezīmju pirmo sējumu “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata”. Tajā apkopoti ieraksti, kas tapuši no 1927.līdz 1949. gadam. Uzklausām atziņas par šo materiālu nozīmīgumu, kas tika paustas grāmatas atklāšanas vakarā. Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas ir unikāls laikmeta dokuments, jo aptver plašu laikmeta periodu: starpkaru Latviju, abu okupāciju svārstīgo laiku un, visbeidzot, arī neatkarīgās Latvijas laika norises. Kopumā tās ir vairāk nekā 60 biezas klades, kuru izlasīšana vēsturniecei, dzimtes un seksualitātes pētniecei Inetai Lipšai prasīja pusotru gadu. Irbe ir dzimis 1906. gadā. Absolvējis Jūrmalas pilsētas ģimnāziju, kur apguva angļu, franču un vācu valodu. Vēlāk, 30.gados, noklausījies divus kursus Rīgas pilsētas komercskolas Tirdzniecības nodaļā, apmeklējis nodarbības pie baletmeistares Aleksandras Fjodorovas, bet 30.gadu beigās mācījās latīņu valodu. Padomju laikā, 50.gados, Irbe apguvis divu mēnešu kursu Minskas juridiskajā skolā, lai, nokārtojis eksāmenu tieslietās, varētu strādāt padomju tautas tiesā. Aleksandrs Irbe dzīvoja viens pats, privātmājā, kā vērtē Ineta Lipša: „Brīvs ne vien no tuvinieku disciplinējošās varas, bet arī no daudzdzīvokļu nama vai komunālā dzīvokļa kaimiņu modrās acs. Viņš apzināti izvairījās stāties komunistiskajā partijā vai nokļūt kādā augstā amatā, turoties pie principa “nekur neeju un nekur nemaisos”.” Viņš dodas mūžībā 1996.gadā, 90 gadu vecumā. Turpinājumā – būtiskās atziņas no grāmatas atvēršanas svētkiem, kurā žurnālistes Ritas Rudušas moderētajā sarunā piedalījās Ineta Lipša un dramaturgs Matīss Gricmanis. Bet iesākumā: Irbes dienasgrāmatas fragments aktiera Ģirta Krūmiņa lasījumā. Aizrautība un tiešums Kaspara Aleksandra Irbes dzīves pierakstos – tos meklējat izdevniecības „Satori” veidotajā izdevumā „Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata”.