Kultūras rondo

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā šogad īpaša vieta gan itāļu režisoram Roberto Rosselīni, kuru pieminam viņa 115. jubilejā; gan viņa ģimenei, kura tā vai citādi allaž bijusi saistīta ar ekrāna mākslu. Speciālajā programmā „Roselīni un gadsimts” 18. oktobrī kinoteātrī „Splendid Palace” iespējams noskatīties šogad uzņemto Širinas Nešatas alegoriju par netālo Amerikas nākotni „Sapņu zeme”, kur vienā no lomām ir režisora meita Izabella Roselīni. Savukārt „Vides filmu studija” kopā ar itāļu kolēģiem pērn pabeidza darbu pie dokumentālās filmas „Es piedzimu Roselīni”. Viens no itāļu neoreālisma aizsācējiem, režisors Roberto Roselīni dzimis 1906. gadā Romā un turpat 71 gada vecumā arī dodas mūžībā. Viņa izvadīšana pulcēja milzīgus cilvēku pūļus, un šīs epizodes, līdztekus citiem arhīva materiāliem, ir skatāmas dokumentālajā filmā „Es piedzimu Roselīni”. To kopā ar itāļu kolēģiem veidojusi arī „Vides filmu studijas” komanda: scenārists Dāvis Sīmanis, operators Valdis Celmiņš un producents Uldis Cekulis. Roselīni režisora darbs izpelnījies tikai vienu nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai „Oskars”, bet viņa karjerā nav trūcis citu spožu, slavas prožektoriem izgaismotu brīžu. Pirmais nopietnais pieteikums kino pasaulei rēķināties ar viņa vārdu ir 1945.gada drāma „Roma, atvērta pilsēta” ar Annu Manjāni vienā no galvenajām lomā un Frederiko Fellīni scenārija līdzautora ampluā. Filma seko Itālijas pretošanās kustības dalībniekam viņa centienos izbēgt no nacistu vajāšanas. Filma triumfēja Kannu kinofestivālā, iegūstot Grand Prix, un ar to arī aizsākās Roselīni panākumiem un skatītāju mīlestības piepildītais ceļš kino pasaulē. „Es nevēlos veidot skaistu kino, es gribu veidot noderīgu kino”, režisors ir uzsvēris, piebilstot: „Es cenšos notvert realitāti tādu, kāda tā ir, neko vairāk.” Roselīni bija trīsreiz precējies, kaut arī viņa biogrāfijā sieviešu klātbūtnes ir bijis krietni vien vairāk. Skandaloza izvērtās viņa laulība ar izcilo aktrisi Ingrīdu Bergmani, kura Roselīni dēļ atstāja savu vīru Āronu Lindstrēmu. Laulībā ar Roselīni Bergmane laida pasaulē vienu no mūslaiku leģendārākajām aktrisēm Izabellu Roselīni, kuras atmiņas par aizvadīto, nebūt ne vieglo bērnību redzam arī dokumentālajā filmā „Es piedzimu Roselīni”. Tas, ka ģēniji mākslās mēdz būt monstri privātajās attiecībās, mudināja režisora mazdēlu Alessandro Roselīni sākt domāt par sīkāku iztirzājumu savai pagātnei saistībā ar slavenās ģimenes atstāto nastu, kuru viņš pats dēvē bezmaz par slimību, proti, „roselinītu”.

Gunāra Astras mantojums un tā mūsdienu konteksts. Brīvības un drosmes jautājums.Šogad 22. oktobrī Gunāram Astram apritētu 90 gadu. Kultūras Rondo saruna par Gunāru Astru, sarunājas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Gints Zelmenis un grāmatas "Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A" autors Lauris Gundars.Pārlasām arī Gunāra Astras vēstules no Okupācijas muzeja krājuma. Sazināmies arī ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu, kurš veido pieminekli Gunāram Astram. Viņš atklāj, ka skulptūra ir gatava un darbnīcā gaida, kad to varēs samontēt. Ir jāsagatavo pieminekļa vide. Pieminekli paredzēts uzstādīt pie Rīgas Apgabaltiesas. Saruna par Gunāru Astru arī raidījumā Pāri mums pašiem.

Reaģējot uz "pēdējā laikā pieaugošo vandālismu, vairāku publiskās mākslas darbu demolēšanu, kā arī potenciālu varas iesaisti mākslas darbu satura kontrolē", šī gada 16. oktobrī pulksten 18.00 Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) norisināsies "Latvijas Mākslas Brīvības bēres". Par iecerēto akciju stāsta LMA Studentu pašpārvaldes pārstāve Ieva Stalšene. LMA pārstāvji paziņojumā medijiem raksta: “Latvijas Mākslas akadēmijai šodien nākas sludināt sēru vēsti. Pavisam negaidīti mūs pametusi un Aizsaulē devusies Latvijas Mākslas Brīvība. 3. oktobra rītā Latvijas Māksla akadēmija saņēma ziņu, ka naktī no sestdienas uz svētdienu ar smagiem IV pakāpes apdegumiem Latvijas Mākslas Brīvība nogādāta slimnīcas Uzņemšanas nodaļā. Situācijas nopietnība netika slēpta, taču ārsti bija pārliecināti, ka Mākslas Brīvību iespējams glābt. Tika veikta virkne sarežģītu manipulāciju, un, Mākslas akadēmijas pārstāvjiem pametot operāciju zāli, pacientes veselības stāvoklis bija stabils. Diemžēl nākamajā dienā LMA tik informēta, ka stāvoklis pasliktinās ģeometriskā progresijā. Sarežģītajos reanimēšanas darbos tika iesaistīti ne tikai labākie medicīnas nozares speciālisti, bet arī sertificēti ekstrasensi, pašpasludinātie tautas dziednieki, vārdotāji, mākslas zinātnieki, reliģisko organizāciju garīgie līderi un tautas tikumības jaunsargi, taču arī viņu sniegtās prognozes bija dvēseli stindzinošas. Kā pauda daži konservatīvāk orientēto garīgo prakšu garīdznieki: “Tas esot dažu nedēļu, varbūt tikai dienu jautājums, līdz Latvijas Mākslas Brīvībai lemts tikties ar Radītāju...”

Ir sācies teātra festivāls „Zelta Maska Latvijā” un jau rādītas divas izrādes, viena - „Deju grīda” Ventspilī un Liepājā, savukārt „Irānas konference” Rīgā. Kopumā vadošais Krievijas teātra festivāls uz Latviju ir atvedis septiņus iestudējumus, kas kaimiņvalstī ir izpelnījušies skatītāju un kritiķu atzinību. Starp tiem arī Nāciju teātra izrādes “Irānas konference” un “Gorbačovs” Alvja Hermaņa režijā. Šoreiz festivāls atvedis arī kādu īpašu balvu, proti, īpašo „Zelta Maskas” goda balvu latviešu scenogrāfam Andrim Freibergam par izciliem sasniegumiem teātra mākslas jomā. Pirms pasniegt Zelta Maskas balvu”, tika nosaukti daudzie Andra Freiberga apbalvojumi, un tagad tiem piepulcējies vēl viens. Balvu meistaram Andrim Freibergam pasniedza Marija Revjakina, festivāla „Zelta Maska” ģenerāldirektore. Pēc fotografēšanās Andris Freibergs dalījās gan emocijās, ko viņam nozīmē novērtējums Krievijā, gan izskan viņa formulējums ideālai scenogrāfijai. Tiekoties ar Rīgas skatītājiem un atklājot festivāla Rīgas programmu, bija iespēja tikties un uzklausīt gan Maskavas Nāciju teātra iestudējuma „Irānas konference” aktierus un režisoru, gan uzzināt par šī gada festivāla programmu kopumā. Festivāla ģenerāldirektore Marija Rivjakina uzsvēra, ka šogad festivāla programmā ļoti liela daudzveidība. Festivāls ilgs līdz 22.oktobrim. Divus vakarus 21.un 22.oktobrī ar Maskavas Nāciju teātra iestudējumu „Gorbačovs”, ko veidojis mūsu režisors Alvis Hermanis. Uz šo izrādi biļetes jau izpārdotas.

Attiecībā uz kino režisoru Dāvi Sīmani pašlaik var izmantot vienu no viņa filmu nosaukumiem „Viss reizē zied”. Publikas vērtējumam nodota daudzsēriju filmas „Emīlija, Latvijas preses karaliene” 6. sērija. 14. oktobrī ar dokumentālo filmu „Es piedzimu Roselini” atklāja Rīgas Starptautisko kinofestivālu, 21. oktobrī šajā festivālā Latvijas pirmizrādi piedzīvos filma „Gads pirms kara”, kura jau nominēta 11 Lielajiem Kristapiem un festivālā programmā iekļauta arī filma „Viss reizē zied”. Kultūras rondo režisors Dāvis Sīmanis stāsta par Pēteri Latvieti un viņa gaitām vēsturiskajā fantāzijā “Gads pirms kara”, kā arī citām filmām. "Es teiktu, ka tā ir traģikomiska absurda drāma ar vēstures elementiem," tā savu filmu „Gads pirms kara”, kuru oficiāli dēvē par vēsturisku trilleri, rakstoru Dāvis Sīmanis. "Ir skaidrs, ka viss, ko mēs filmā redzam, tādā vai citā veidā ir ļoti precīzi balstīts vēstures avotos. Mēs patiešām veicām ļoti rūpīgu izpēti šīs filmas gatavošanas laikā. Tajā pašā laikā visi šie it kā vēsturiskie notikumi vai izpausmes, vai kaut kādi teksti bieži vien ir piedēvēti citiem cilvēkiem, viss ir ar ļoti spēcīgu pārspīlējumu, kā rezultātā filma pilnīgi noteikti nav uztverama kā tāds psihoreālistisks vēstījums. Tieši otrādi, tā ir ļoti stilizēta filma." "Vienmēr esmu domājis par to, ka vēsture varbūt daudz labāk nonāk pie skatītāja tieši tādā veidā, ka tu jau parādi, ka tajā ir kaut kāda samākslotība, ka tā ir kaut kāda konstrukcija, kas ir autora prātā, stāstot vēstures stāstu, jo tad tu dod skatītājam iespēju tomēr pašam analizēt un saprast, ka visticamāk tā jau tas nebija," analizē Dāvis Sīmanis. Jauns Rīgas šveicars Pēteris nonācis vēstures mijkrēslī. Viņš vēl nenojauš, ka pasaule drīz vien pārtaps, un uzsāk sirreālu odiseju pa Eiropu. Nonākdams Parīzē, Londonā, Prāgā, Vīnē un citviet nu jau par Hansu sevi dēvējošais Pēteris iekļaujas starp komunistiem, anarhistiem, protofašistiem un nacionālistiem. Viņš sastop Ļeņinam, Staļinam, Trockim, vampīriskajam Prustam līdzīgos, tāpat arī ieskatās spiedzes Matas Hari dubultniecē Almā. Šveices Monte Veritá jeb Patiesības kalna sanatorijā un dzīves reformistu komūnā viņš sastop Freidu. Varbūt viņš palīdzēs. Identitātes krīze un iesētā sazvērestība ir nepiekāpīga: kas īsti ir Pēteris? Roterdamas festivālā pirmizrādītā Dāvja Sīmaņa trešā pilnmetrāžas spēlfilma veidota kā vēsturiska fantāzija – stilizētās pirmskara paranojas satīras režijas atsauces ir kanādietis Gajs Madins un čehs Jans Švankmajers. Vēsturiska personība Pēteris Latvietis ar daudzajiem vārdiem (Pēteris Mālderis, Jānis Žāklis un filmā arī Hanss) atraisījis scenāristu Sīmaņa, Tabitas Rudzātes un Ulda Tīrona iztēli. 1913. gadā kā robežšķirtnē un Rietumu civilizācijas virsotnē mutuļo ideoloģiski strāvojumi, dadaisms, psihoanalīze, anarhisms un sociālās katapultas. Čehu aktiera Petra Buhtas atveidotais Pēteris ir tēls, kas vēlas kaut ko darīt, bet laikmets viņu pašu, Vitgenšteina vārdiem sakot, izmet kā kauliņus. Filmu rādīs Rīgas Starptautiskajā kino festivālā 21. oktobrī, bet īstā Latvijas pirizrāde, kā to dēvē režisors, būs 10. novembrī kinoteātrī "Splendid Palace".

Rīgas A Cappella festivāla laikā šovakar Rīgas Svētā Pētera baznīcā ar tematisku programmu, kas veltīta Amerikas garīgajai mūzikai, muzicēs Rīgas projektu koris. Kora sastāvā 40 Latvijas mūzikā pieredzējuši dziedātāji amerikāņu diriģenta Kristofera Volša-Sinkas vadībā. Ielūkojoties Rīgas A Capella festivāla mājas lapā, m apstājos un ieklausos Rīgas projektu kora dziedātajā Antognini „Alleluia”. Šajā festivālā skanēšot īpaši veidota, muzikāli izaicinoša programma, par kuru gribas zināt vairāk. Bet vispirms atgādināšu, ka Rīgas projektu koris dibināts pirms četriem gadiem, kora dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs ir amerikāņu diriģents Kristofers Volšs-Sinka. Un kā uzsver diriģents, kori dibinājuši kopā ar domubiedriem. Kolektīvs 2020. – 2021.gada sezonā ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas rezidējošais koris. Par kori stāsta un ar koncerta “Amerikāņu ticība” programmu iepazīstina Kristofers Volšs-Sinka un kora dziedātāja Ilga Sokolova. Viņa korī dzied no pirmsākumiem, piedalījusies kora dibināšanā. Rīgas A Capella festivāls ar vēl citiem koncertiem klātienē un tiešsaistē turpināsies līdz 17.oktobrim.

„Zobenu sešinieks”, „Monētu trijnieks”, „Rungu piecinieks” un „Biķeru četrinieks” – šādas taro kārtis iezīmē četras telpas mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas personālizstādē „Kādas kārtis man kritušas”. Šovakar, 14. oktobrī, Laikmetīgās mākslas centrā „kim?„ tā tiks atklāta, bet vēl pēdējos iekārtošanas darbus centās neiztraucēt Toms Treibergs, lai sarunātos gan ar mākslinieci, gan viņas domubiedriem. „Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras puses – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi,” skaidro izstādes „Kādas kārtis man kritušas” apraksts. Ieva Kraule-Kūna šos procesus interpretē pati, taču ir uzaicinājusi šajā spēlē piedalīties arī deviņdesmito gadu aktīvajiem māksliniekiem, kuru vārdus ik pa brīdim ieraugām arī aktuālajās mākslas norisēs. Tie ir Ojārs Pētersons, Sarmīte Māliņa, Ieva Iltnere, Andris Breže un Ēriks Božis. Viņi pārinterpretē savus mākslas darbus, kurus radījuši tieši 90. gados. Laikmetīgās mākslas centra „kim?” izstāžu zāles telpās ir izvietots arku labirints, vispirms slēpjot, tad – atsedzot atsevišķās telpās izvietotos mākslas darbus. Mākslinieka Ērika Boža instalācija ir veidota no diviem karogiem: balta, bezkrāsaina Latvijas Republikas karoga, kurā ierastās krāsu proporcijas 2:1:2 saprotamas tikai pēc šuvēm iedomāto krāsu laukumu saskares vietās; un balts, bezkrāsains Latvijas PSR karogs, kura elementi – sirpis un āmurs, viļņotās līnijas – ir risināti kā balta auduma uzšuves uz tādas pašas krāsas auduma pamata, līdz ar to ir saprotami tikai kā formas, nevis krāsas. Izstādes kuratores ir Līna Birzaka-Priekule un Zane Onckule. Tagad kopā ar Ievu Krauli-Kūnu veicam ašu pārskrējienu ekspozīcijas izkārtojumam, sākot ar citu telpu, atstājot arku labirintu aiz muguras. Bet, kad atgriežamies arku labirinta telpā, Ieva stāsta, ka daļa no labirinta sienām apzināti tiks atstāta nepabeigta. Nejaušību, likteņa un apstākļu sakritības, kas noteica lietu kārtību deviņdesmitajos un zināmā mērā arī šodien – laikmetīgās mākslas centrā „kim?” līdz 19. decembrim.

Režisors Valters Sīlis Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi "Perfekta teikuma nāve". Iestudējuma pamatā igauņu rakstnieka Reina Rauda romāns par Atmodas laiku Igaunijā. Pirmizrāde bija plānota jau pērnā gada nogalē, gatavojoties Baltijas valstu neatkarības atgūšanas trīsdesmitgadēm. Kultūras rondo par iestudējumu saruna ar režisoru Valteru Sīli. Igauņu rakstnieka darbs veltīts laikam, kas arī Latvijā bija īpašs – Trešās atmodas gadiem 80. gadu beigās, kad Padomju Savienība juka pa vīlēm, parādījās iespēja brīvi domāt un brīvi rīkoties, cilvēki dzīvoja eiforijā metru virs zemes, jo ik pa laikam viņi tika pulcēti manifestācijās, stāvēja plecu pie pleca un beidzot sajutās drosmīgi. Tomēr joprojām bija modras acis pelēkās civildrēbēs, kas brīvības tīkotājiem rūpīgi sekoja līdzi. Šis stāsts par šo laiku savedīs kopā divus jaunus cilvēkus – igauņu meiteni Mārju un krievu puisi Aleksu – un arī izšķirs. Bet – viņi būs uzzinājuši, kāds ir perfektākais teikums pasaulē. Iestudējuma pirmizrādi apmekēja arī romāna "Perfekta teikuma nāve" autors Reins Rauds.

Visiem interesentiem Jāņa Poruka dzimtajā Druvienā ir ir pieejama klausāmtaka, kur var dzirdēt Kristas Annas Belševicas tekstus, kas radušies, staigājot pa Poruka jaunības mežu un arī paša Poruka tekstus. Maršruts pieejams internetā.

Izdevniecībā "Dienas Grāmata" klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs –Ingas Žoludes romāns "Vendenes lotospuķe" par latviešu rakstnieku un dzejnieku Jāni Poruku (1871–1911). Kultūras rondo tieši Jāņa Poruka dzimšanas dienā tiekamies ar romāna autori Ingu Žoludi. "Vairāk nekā četri gadi ir bijuši kopā ar Jāni Poruku, šobrīd tas man nešķiet tik ilgs laiks. Man liekas, ka varētu vēl turpināt, būtu ko pētīt un rakstīt," atzīst Inga Žolude. Grāmatas nosaukums "Vendenes lotospuķe" jau raisījis diskusijas sociālajos tīklos. "Bija jau pētījusi Poruku un pamanījusi, ka gan dzejoļos, gan prozas darbos par sievietēm, par daiļavām viņš raksta kā par lotospuķēm," stāsta Inga Žolude. "Viņa dzīvē svarīgākā persona ir sieva Ernestīne. Tā ir viņa lotospuķe. No Vendenes, jo viņš viņu satika Cēsīs jeb Vendenē, kā tolaik teica un pēc kāzām viņi arī dzīvo starp Rīgu un Cēsīm un vēlāk arī lielākoties Cēsīs līdz viņa mūža galam." "Tas ir stāsts par mīlestību, ne tikai cilvēkmīlestības nozīmē. Porukam bija svarīga mīlestības tēma, to viņš izvērš gandrīz visos savos darbos. Tas ir meklējums pēc cilvēciskās mīlestības, meklējums pēc augstākās sapratnes. Mīlestība viņam bijusi ļoti būtiska," darbu raksturo Inga Žolude. Viņa min, ka pārdomās radījis tas, ka Poruks min savās vēstulēs un autobiogrāfiskos darbos, ka nespēj atrast mīlestību. "Ernestīne, arī apzinoties un pamanot šīs Poruka personības īpatnības, paliek ar viņu līdz mūža galam, paliek viņam uzticīga. No šodienas skatupunktā tā ir bijusi īsta mīlestība," atzīst Inga Žolude. “Latviešu literatūras klasiķis, par kura personības šķautnēm pat viņa laikabiedri nebija vienisprātis, bet nākamās paaudzes nodēvēja par faustisku dvēseli (Zenta Mauriņa). Cilvēks, kas pazinis gan pašus augstākos un cēlākos centienus, gan hēdonisku ļaušanos baudām un ārprāta nakti. Vai 120 gadus vēlāk ir iespējams uzrakstīt romānu no šāda varoņa skatpunkta, iekšupvērsti izdzīvojot spožo un bojāejai lemto Eiropasla Belle Époqueun Jāni Poruku kā vienu no šā laikmeta zīmēm mūsu kultūrā? Padarīt par dzīvu, psiholoģiski pārliecinošu cilvēku, nevis kādas Porukam tik tuvā Vāgnera operas tēlu? Ingas Žoludes “Vendenes lotospuķe” rāda, ka tas ir iespējams," grāmatu raksturojis Vents Zvaigzne.