Kultūras rondo

Sirsnīgas izrādes un patiesums – tā jaunie Liepājas teātra aktieri raksturo sevi un savus pirmos darbus teātrī. Liepājas teātrim jaunajā sezonā pievienojušies deviņi Liepājas Universitātes aktieru kursa beidzēji. Pedagogs Dmitrijs Petrenko, šo kursu raksturojot, uzsver jauniešu vēlmi mācīties. Šoruden festivāla „Patriarha rudens” programmā bija iekļauta Liepājas teātra jauno aktieru diplomdarba izrāde „Cietsirdīgās spēles”. Alekseja Arbuzova luga „Cietsirdīgās spēles” pārtapusi mūsdienīgā stāstā par draudzību, par jauniešu attiecībām ar vecākiem, par spēju vai nespēju piedot. Pēc izrādes satieku daļu no Liepājas kursa, kas jau kļuvuši par pilntiesīgiem Liepājas teātra aktieriem. Jaunieši tūdaļ pēc nospēlētās izrādes gatavi sarunai. Klāt nav tikai Artūrs Irbe un Hugo Puriņš. Sarunu sākam par izrādi „Cietsirdīgās spēles”, kas Dmitrija Petrenko režijā tapusi kā Liepājas kursa pirmais diplomdarbs, mērķis bijis likt aktieriem izstrādāt lomu no sākuma līdz beigām – tā parādot, ko apguvuši studiju laikā. Sarunā jaunie aktieri atklāj, ka pavisam drīz pie skatītājiem ceļu sāks Kintijas Stūres luga bērniem „Sapraši un nesapraši”. Liepājas teātra repertuārā iekļautas arī visas trīs jauno aktieru diplomdarba izrādes – „Cietsirdīgās spēles”, „Diagnoze – jaunība” režisore Māra Ķimele, arī pastaigu izrāde „Upe”, režisore Kristīne Brīniņa. Aktieri steidz stāstīt, ka viņiem jau ir ģērbtuvēs savi galdiņi ar vārdu un uzvārdu un pavisam drīz katru no viņiem redzēsim kādā no jauniestudējumiem, bet visi kopā kā kolektīvs būs Lauras Grozas iestudējumā „Teātris”. Pašlaik visiem esot ko darīt, taču joprojām spēku smeļas viens no otra.

Līdz 19. decembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labajā spārnā ciklā “Paaudze” būs skatāma izstāde “Kentaurs. Jānis Pauļuks / LNMM kolekcija”. Par ciklu un konkrēto izstādi stāsta mākslas zinātnieces Elita Ansone un Ilze Putniņa. Ciklā "Paaudze" iepazīstinās ar to mākslinieku, kas mākslā ienāca pēc Otrā pasaules kara, darbiem. " Viņiem bija jārealizē savi centieni mākslā, ko Pauļuks pilnībā realizē, neskatoties ne uz kādām varām," atzīst Elita Ansone. Ilze Putniņa atklāj, ka izvēlējusies eksponēt tieši Jāņa Pauļuka sākumperioda darbus. Ekspozīciju veidojošais kodols ir četri Jāņa Pauļuka (1906–1984) gleznotie lielformāta audekli – “Zvejnieku ģimene” (1944–1945), “Fabrika “Provodņik” Rīgā. 1905. gads” (1944–1945), “Uz liellaivām” (1944–1949) un “Gara verdzība” (1942–1954). Tikai vienu darbu no četrinieka – “Fabrika “Provodņik” Rīgā. 1905. gads” – pēc eksponēšanas tēlotājas mākslas izstādē 1977. gadā iepirka muzeja kolekcijai – vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc tās uzgleznošanas. Parādīta vēl pāris kopizstādēs un mākslinieka piemiņas izstādēs, glezna iegūlās muzeja krātuvē. Kolekcijā vienuviet četrinieks nonāca 1985. gadā kā mākslinieka atraitnes Ņinas Robiņas dāvinājums. “Gara verdzība” kolekcijas telpas uz brīdi pameta vien 2010. gadā Elitas Ansones veidotajā izstādē “Zelta darbi”. Savukārt “Zvejnieku ģimene” un “Uz liellaivām” publiski tiek eksponēti pirmoreiz.

Līdz ar Siguldas Jaunās pils restaurāciju, pilī atsākas literārie vakari. Katra mēneša vienā no trešdienām Siguldas Jaunajā pilī notiks sarunas, ko vadīs dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš. Viesu vidū būs dzejnieki, rakstnieki, tulkotāji. 13. oktobrī, cikla “[Ie]nāc literatūrā” pirmajā tikšanās reizē, tikšanās ar pašu Guntaru Godiņu. "Tā būs saruna ar sevi. Tas arī kādreiz der," bilst Guntars Godiņš. Nākamās tikšanās reizes viņš aicinās kādu viesos. Būs tikšanās ar dzejniekiem, rakstniekiem vai mākslinieku. Otrs pasākums būs "Dzejas brauciens", ko Guntars Godiņš organizē kopā ar somiem. Latviju šajā pasākumā pārstāvēs Madara Gruntmane. Tikšanās ar dzejniekiem būs Sigulda, Tartu, Tallinā un Turku.

“Manī apvienotas abas galējības – elle un debesis!”, savā dienasgrāmatā reiz rakstījis jūrmalnieks Kaspars Aleksandrs Irbe, kura dienasgrāmatas daudzus gadus turētas slepenībā. To unikalitāti veido vairākas iezīmes: literārā precizitāte un poētisms, starpkaru un padomju Latvijas pretnostatījums un homoseksuāļa romantiskie piedzīvojumi. Tagad par dienasgrāmatām esam uzzinājuši, pateicoties Irbes mantinieka Ainara Radovica centieniem tās saglabāt. Izdevniecība „Satori” izdevusi šo piezīmju pirmo sējumu “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata”. Tajā apkopoti ieraksti, kas tapuši no 1927.līdz 1949. gadam. Uzklausām atziņas par šo materiālu nozīmīgumu, kas tika paustas grāmatas atklāšanas vakarā. Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas ir unikāls laikmeta dokuments, jo aptver plašu laikmeta periodu: starpkaru Latviju, abu okupāciju svārstīgo laiku un, visbeidzot, arī neatkarīgās Latvijas laika norises. Kopumā tās ir vairāk nekā 60 biezas klades, kuru izlasīšana vēsturniecei, dzimtes un seksualitātes pētniecei Inetai Lipšai prasīja pusotru gadu. Irbe ir dzimis 1906. gadā. Absolvējis Jūrmalas pilsētas ģimnāziju, kur apguva angļu, franču un vācu valodu. Vēlāk, 30.gados, noklausījies divus kursus Rīgas pilsētas komercskolas Tirdzniecības nodaļā, apmeklējis nodarbības pie baletmeistares Aleksandras Fjodorovas, bet 30.gadu beigās mācījās latīņu valodu. Padomju laikā, 50.gados, Irbe apguvis divu mēnešu kursu Minskas juridiskajā skolā, lai, nokārtojis eksāmenu tieslietās, varētu strādāt padomju tautas tiesā. Aleksandrs Irbe dzīvoja viens pats, privātmājā, kā vērtē Ineta Lipša: „Brīvs ne vien no tuvinieku disciplinējošās varas, bet arī no daudzdzīvokļu nama vai komunālā dzīvokļa kaimiņu modrās acs. Viņš apzināti izvairījās stāties komunistiskajā partijā vai nokļūt kādā augstā amatā, turoties pie principa “nekur neeju un nekur nemaisos”.” Viņš dodas mūžībā 1996.gadā, 90 gadu vecumā. Turpinājumā – būtiskās atziņas no grāmatas atvēršanas svētkiem, kurā žurnālistes Ritas Rudušas moderētajā sarunā piedalījās Ineta Lipša un dramaturgs Matīss Gricmanis. Bet iesākumā: Irbes dienasgrāmatas fragments aktiera Ģirta Krūmiņa lasījumā. Aizrautība un tiešums Kaspara Aleksandra Irbes dzīves pierakstos – tos meklējat izdevniecības „Satori” veidotajā izdevumā „Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata”.

No 14. līdz 24. oktobrim notiks Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Tā sauklis šogad ir “There is always time.” jeb “Laiks ir vienmēr”. Kultūras rondo uzklausām Starptautiskā kino festivāla Riga IFF radošās komandas ieteikumus, kā labāk orientēties filmu programmās un veidot katram pašam savu izlasi; kā arī skaidrojam, kādas filmas varēsim skatīties tiešsaistē. Kā festivāls šogad noritēs un kādi ir galvenie programmas akcenti skaidroRīgas Starptautiskais kinofestivāla vadītāja Liene Treimane, festivāla radošā direktore Sonora Broka un Bērnu programmas un paplašinātās realitātes foruma kuratore Kristīne Simsone. "Festivāls notiks, ierobežojumi, kas stājušies spēkā no 11. oktobra, neizslēdz festivāla norisi ne klātienē, ne tiešsaistē," norāda Liene Treimane. Kā precīzi tas notiks, drīzumā tiks izziņots. Treimane norāda, ka ārkārtējās situācijas regulējums kultūras norišu rīkotājus nostādījis neapskaužamā situācijā. "Izskatās, ka būs jāierobežo festivāla klātienes seansi vismaz uz pusi. Turklāt noteikts laika ierobežojums festivāla norisei jeb kultūras pasākumu norisei, kas mūsu gadījumā nozīmē lielus zaudējumus festivāla budžetā," turpina Treimane. Festivāla rīkotāji ir uzrunājuši kultūras ministru, ministru prezidentu un Valsts kanceleju ar lūgumu piemērot festivālam un līdzīgiem kultūras pasākumiem, kas jau ir izziņoti un uz kuriem jau var iegādāties biļetes, pārrejas periodu divas nedēļas. "Festivāls jau gatavots norisei "zaļajā režīmā", ja vēl jāpastiprina distance un jāsamazina cilvēku skaits zālē un vēl ir laika ierobežojums, var nākties būtisku daļu seansu pārcelt uz citu laiku, kas nozīmē arī cilvēkresursu un finanšu resursu izniekojumu," vērtē Treimane. "Svarīgi, lai valdība ieklausītos. Respektējam valdības lēmumus, jo apzināmies, ka stingrāki ierobežojumi šobrīd ir nepieciešami, bet ļoti lūdzam saprast arī mūs un izstrādāt atbilstošus atbalsta mehānismus." Ar festivāla plašo piedāvājumu var iepazīsties arī internetā.

Aleksandra Čaka jubilejas mēnesī izstādē “No Aleksandra līdz Čakam” par dzejnieku un viņam veltītajiem notikumiem pārrunājam ar Aleksandra Čaka biedrības dibinātāju Andru Konsti, dzejnieka memoriālā muzeja vadītāju Antru Medni, tiekamies arī ar izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” direktora vietnieci Agitu Ikaunieci-Rimšēviču un mākslinieku Kristianu Brekti. Aleksandra Čaka jubilejas mēnesī Rīgas mākslas telpā skatāma izstāde „No Aleksandra līdz Čakam”. Izejot cauri Čaka „adresēm”, var redzēt priekšmetus, portretus, klausīties dzeju. Izstādes iekārtotājs, scenogrāfs ir Kristians Brekte, kurš izstādi veidojis tīrās krāsās un līnijās, nepārblīvējot ar priekšmetiem un tekstiem. Izstāde literārās koncepcijas autore ir Čaka muzeja direktore Antra Medne. Par to, kā lietas joprojām atgriežas muzejā, runājām ar Čaka biedrības vadītāju Andru Konsti, Čaka muzeja direktori Antru Medni, arī par to, kā laiku gaitā ir saglabājies Čaka dzīvoklis Lāčplēša ielā, kur tagad ir Čaka muzejs. Ir leģendas par kādu izrādi, kura ierakstīta Kultūras kanonā, net nav ierakstīta tā, lai mēs to varētu noskatīties. Tā ir Čaka "Spēlē, spēlmani!" Jaunatnes teātrī. Tur vienā radošā elpā saslēdzās Čaka dzeja, Imanta Ziedoņa doma un Pētera Pētersona režija, Ilmāra Blumberga scenogrāfija un Imanta Kalniņa mūzika. Tur savu mūža lomu nospēlēja aktieris Imants Skrastiņš - Dzejnieks. Pirmizrāde bija 1972. gadā, izrāde tika spēlēta 16 sezonas, un cilvēki skatījās daudzas reizes, līdz daži zināja no galvas. Izrādās, tomēr ir kāds šīs izrādes amatieru audioieraksts, no kura nelielus fragmentus dzirdēt arī raidījumā Kultūras rondo, kad Čaka 120. dzimšanas dienu gaidot, runājam par lietām, kuras atgriežas, par garšām un smaržām, un Čaka piecām acīm. Izstādes nosaukumā “No Aleksandra līdz Čakam” ietverta visa ekspozīcijas ideja – tas ir dzīves ceļš no cilvēka dzimšanas, kad viņam dots vārds Aleksandrs, līdz viņš nonāk līdz vārdam “Čaks”. Ekspozīcijas ievadu rotā K. Brektes speciāli šai izstādei jaunradīts A. Čaka portrets ar piecām acīm, kas simbolizē dzejnieka īpašo talantu un daudzveidīgo redzējumu par lietām, notikumiem, sadzīviskām detaļām, to sasaistot ar piecām stihijām – zemi, ūdeni, uguni, gaisu un garu. Izstādes iekārtojums veidots kā A. Čaka nozīmīgas dzīves pieturvietas – adreses, atspoguļojot dzejnieka svarīgākos notikumus gan radošajā daiļradē, gan sadzīvē, domās un personīgajos pārdzīvojumos. Kopumā tie ir astoņi pieturas punkti. Šos stāstus veido fotogrāfijas, A. Čaka rokraksti un dažādi viņiem piederējuši priekšmeti, turklāt katru no šiem posmiem papildina tam atbilstoša dziesma. Scenogrāfs un mākslinieks Kristians Brekte veidojis ekspozīcijas iekārtojumu dzīvīgu un daudzveidīgu, gluži tādu, kāds savā daiļradē un personībā ir bijis pats A. Čaks, pievēršot lielu uzmanību viņa vizuālajam tēlam. Izstādē iespēja iepazīt ne tikai dzejnieka dzīvi, bet arī svarīgākās personības viņa dzīvē – tēvu Jāni Čadaraini, māti Emīliju Lizeti Čadaraini, sievu Annu Elizabeti Ēriku Bērziņu un citus. Izstāde „No Aleksandra līdz Čakam” Rīgas Mākslas telpā būs skatāma līdz 21. novembrim, bet līdz tam gaidāmi daudzi notikumi, to vidū arī Aleksandra Čaka balvas pasniegšanas ceremonija 27. oktobrī, Čaka 120. dzimšanas dienā.

Blīvais pirmizrāžu kalendārs mūs rosina veidot jaunāko izrāžu apskatu. Septembra pēdējā dienā notika divas pirmizrādes: Nacionālajā teātrī „Sapnis vasaras naktī”, bet Latvijas Nacionālajā operā un baletā „Divi metri”. Vēl šonedēļ festivāls „Patriarha rudens” uz Rīgu bija aicinājis Liepājas jaunos aktierus ar diplomdarba izrādi „Cietsirdīgās spēles”. Pieskarsimies arī jaunumiem Daugavpils teātrī – Dmitrija Petrenko režijā tapis iestudējums „Tumšie brieži”. Ar skatītāju smiekliem un skaļiem aplausiem 30.septembra vakarā tika svinēta Šekspīra lugas „Sapnis vasaras naktī” pirmizrāde Elmāra Seņkova režijā. Bet ne visi skatītāji bija apmierināti ar redzēto, daži, taujāti par iespaidiem, novērsās un runāt atteicās. Atzinīgi izrādi vērtē teātra kritiķe Henrieta Verhaustinska. Pirmizrādē režisors nebija klāt, vien atsūtījis vēstuli, tad sākam ar horeogrāfi Elīnu Gediņu, kas atklāj darba tapšanas gaitu. Izrādē viens no centrālajiem tēliem ir Paks, ko atveido Arturs Krūzkops. Mūziku izrādei komponējusi Anna Ķirse, ierakstā piedalās Valsts Akadēmiskais koris „Latvija”, diriģents Māris Sirmais. Izrādās komponiste ar Elmāru Seņkovu sadarbojas pirmo reizi. Izrādes „Sapnis vasaras naktī” scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Vladislavs Ogajs no Krievijas, kostīmu māksliniece arī Anna Heinrihsone. Pirmizrāde 30.septembrī notika arī baleta izrādei „Divi metri”, kurā trīs horeogrāfu Elzas Leimanes, Antona Freimana un Aivara Leimaņa reakcija uz baleta mākslinieka pieredzi pandēmijas laikā. Šonedēļ festivālā „Patriarha rudens” viesojās Liepājas teātra jaunie aktieri ar vienu no diplomdarba izrādēm „Cietsirdīgās spēles”, režisors Dmitrijs Petrenko. Tās pirmizrāde notika 19.augustā un to rāda Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars”. Uzklausu aktrises Kintiju Stūri un Madaru Viļčuku: 2.oktobrī Daugavpils teātra Eksperimentālajā zālē notika pirmizrāde ģimenes drāmai „Tumšie brieži” Dmitrija Petrenko režijā. Ingas Ābeles luga tiek uzskatīta par vienu no autores nozīmīgākajiem veikumiem dramaturģijā un ne vienu vien reizi iestudēta uz teātru skatuvēm, bet kas uzrunāja šoreiz, vērtējumā dalās teātra kritiķe Dita Jonīte. Ieteikt vai neieteikt – tā ir smalka lieta, jo itin bieži pat tuvāko draugu lokā, pārspriežot izrādes, domas dalās. Tomēr ceru, ka izrāžu kalendārs palīdzēs izdarīt izvēli, kurp doties. Un arī šī nedēļas nogale bagāta ar jauniem iestudējumiem, par tiem tad nākamajā izrāžu kalendārā.

Kultūras rondo studijā viesojas “Tukku Magi” projekta Tukumā dibinātājs un radošais direktors Jānis Jākobsons.

Gan atzīmējot bērnu un jauniešu vokālās studijas „Knīpas un Knauķi” piecdesmito gadskārtu, gan veidojot jaunu sadarbību starp Rīgas, Ventspils, Līvānu un Dobeles vokālo ansambļu jauniešiem, vietnē „YouTube” klajā laists Andra Sējāna dziesmas „Ai, tu mana brāļa sēta” videoklips, kuru ar jauniešiem kopīgi veidojusi režisore Dace Pūce. Saruna ar dziedātājiem,, klātesot arī vokālā ansambļa “Knīpas un Knauķi” vadītājai Sanitai Sējānei un Ventspils jauniešu ansambļa “Mazā Prinča planētas” vadītājai Rudītei Tālbergai.

Lai laikmetīgo mākslu padarītu pieejamāku cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs izstrādājis īpašu informatīvo materiālu - mediācijas gidu laikmetīgās mākslas pieejamībai festivālā "Survival Kit". Kā zināms, festivāls šogad norit memoriālajos muzejos, kas bieži vien atrodas ēku augšējos stāvos, arī namos bez lifta. Informatīvajā materiālā apkopota svarīga informācija par visu norises vietu pieejamību un tajā skatāmajiem mākslas darbiem. Ar mākslas mediatoriem un mediatoru programmas koordinatorēm tiekos Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā, kur tiek filmēta reklāma mediācijas gidam, aicinājums lietot, to ievietos mājas lapā. Vispirms mediatoru programmas koordinatore Māra Žeikare par idejas aizsākumu. Uzzinu, ka pavisam apmācīti ap 20 mediatoru. Es satieku mākslas mediatori Guntu Plūksni, pēc izglītības filozofi, taču viņas pieredze kā mediatorei aizsākusies šovasar izstādē „Mobilais muzejs”. Kāpēc svarīgs mākslas mediators, kāpēc ir situācijas, kad skaidrojums nepieciešams? Visu festivāla "Survival Kit" norises laiku iespēja pieteikties mediatoru vadītām ekskursijām, arī personām ar dažāda veida invaliditāti. Iztaujāju festivāla pieejamības projekta vadītāju Lību Bērziņu, viņa pati pārvietojas ratiņkrēslā un labprāt dalās savā pieredzē. Mediācijas gids pieejams bezmaksas gan Latvijas Laikmetīgās mākslas centra mājaslapā, gan visās festivāla norises vietās. Lai pieteiktos sarunai ar mākslas mediatoru (gan individuāliem apmeklējumiem, gan grupām), jāsazināties ar mediatoru programmas koordinatori Māru Žeikari m. 29586893, vai rakstot uz [email protected] Mediācijas programmu Laikmetīgās mākslas centrs aizsācis izstādē „Mobilais muzejs”, tagad festivālā „Survival Kit” un turpināsies izstādē „Piena dienasgrāmatas”, kas notiks Medicīnas vēstures muzejā līdz gada beigām.