Kultūras rondo

Pārvērtēt un apvērst varas pozīcijas cilvēka un dabas nošķīrumā aicina „Punctum festivāls”. Par ekodzeju un Kristas Burānes un Kristīnes Brīniņas līdzdalības performanci “Sarunas ar kokiem“ ideju stāsts Kultūras rondo studijā, klausoties arī Elvīras Blomas dzeju no jaunākā krājuma “Viņam patīk šie dzejoļi”. Šogad “Punctum festivāls” norisināsies no 14. līdz 25. maijam un pievērsīsies cilvēka un dabas mijiedarbībai. Lasījumos un performancēs ekoloģijas tēmas risinās pašmāju un ārvalstu literāti, aicinot pārvērtēt un apvērst varas pozīcijas cilvēka un dabas nošķīrumā. “Punctum festivāla 2024” atklāšana notiks 14. maijā plkst. 12 pretī Latvijas Republikas Ministru kabinetam, Brīvības bulvāris 36 (Liepu aleja), Rīgā, ar līdzdalības performanci “Sarunas ar kokiem”, ko veido Krista Burāne un Kristīne Brīniņa. Kristas Burānes un Kristīnes Brīniņas līdzdalības performance “Sarunas ar kokiem“, reaģējot uz “koku izzāģēšanas reformu”, pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, kokus uzlūkojot kā līdzvērtīgus sarunu biedrus. Kopā ar vietējo kopienu dalībniekiem un literātiem Rīga tiks “apzaļumota” ar dzeju, stāstiem un atvērtību dabai, pārorientējot fokusu prom no cilvēka. Performance iecerēta kā sabiedrības žests, kas pauž ieinteresētību un rūpes par koka dzīvību. Rīgas centrālā iela burtiski kļūs par koku un cilvēku satikšanās vietu, kurā cilvēks nebaidās kokā saskatīt dzīvu būtni, sarunājas ar to, zina, ko vēlas tai teikt, un saklausa atbildi. Savukārt Elvīras Blomas dzejas krājuma “Viņam patīk šie dzejoļi” garlaicīgā prezentācija paredzēta 16. maijāplkst. 19.00 bārs “1983”, Vagonu iela 21, Rīga. Performancē piedalīsies Elvīra Bloma, Arvis Viguls, Artis Ostups, Lauris Bērziņš un Kristaps Gržibovskis. Plašāk ar „Punctum festivāla” programmu var iepazīties internetā.

Elles ķēķa pasaule Ņujorkā pagājušajā gadsimta vidū un pietuvināšanās tai šodien Kultūras rondo studijā, klausoties Mudītes Austriņas tekstus, kurus lasa aktrise Guna Zariņa, un ievelkot svaigus vaibstus Elles ķēķa dzejnieku radošajos portretos kopā ar kultūras festivāla "Gunars Saliņš un Elles ķēķis" galvenajiem balstiem. Stāsta literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, Elles ķēķa dzejnieces Mudītes Austriņas krustmeita Ilze Auzere un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, kurš sarunai pievienojas zoom platformā. Raidījumā ir arī iespēja paklausīties, kā Elles ķēķi raksturojis pats Gunars Saliņš, viņa stāsts ierakstīts Latvijas Radio 1993. gadā raidījumā "Piemini Latviju". No 16. līdz 19. maijam Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisināsies šī pavasara vērienīgākais kultūras festivāls "Gunars Saliņš un Elles ķēķis". 2024. gadā aprit gan vairāku Ņujorkas latviešu dzejnieku – Elles ķēķa grupējuma dalībnieku simtgades, gan arī Andrē Bretona sirreālisma manifesta simtgade. Šīs jubilejas mudina ar jaunu skatījumu palūkoties gan uz izcilā Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa darbiem, gan arī viņa draugu un domubiedru daiļradi. Festivāls aicina apmeklētājus gūt atklāsmes ne vien Rīgā, apmeklējot ieskaņas koncertu un konferenci, tiekoties ar Elles ķēķa otro paaudzi un izzinot gleznotāja Rolanda Kaņepa gleznu izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet arī doties ārpus Rīgas uz sezonas atklāšanu brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa", kas atrodas Drustos, un Piebalgas muzejiem – Antona Austriņa “Kaikašiem” un Kārļa Skalbes “Saulrietiem”. Festivāla ieskaņas pasākums “Satikšanās ” norisināsies 16. maijā Rakstniecības un mūzikas muzeja telpā “Tintnīca”, kur ar koncertu uzstāsies Gunara Saliņa ģimene no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara un Jautrītes meitas Laila Saliņa (mecosoprāns, režisore) un Lalita Saliņa (flautiste), kā arī Gunara brāļa, Aleksandra Saliņa mazbērni un mazmazbērni: Ieva Šmite (pianiste), Gundega Šmite (komponiste), un Ievas meita, Sonja Misiņa (perkusioniste). Šajā vakarā izskanēs dzeja, dziesmas un atmiņu stāsti no “Elles ķēķa” laika Ņujorkā. 17. maijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisināsieskonference “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”, kuru organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Konferences referātos iecerēts gan no dažādiem skatpunktiem aplūkot Saliņa dzeju, gan arī pievērsties citiem Elles ķēķa autoriem, kā arī sirreālisma mantojumam latviešu trimdas literatūrā. Konferences sākums plkst. 10:00. Dalībnieki: Anna Auziņa, Indra Avena, Inguna Daukste-Silasproģe, Jānis Krēsliņš jun., Ieva Melgalve, Artis Ostups, Andra Silapētere, Gundega Šmite, Ivars Šteinbergs, Nora Teikmane, Lauris Veips, Kārlis Vērdiņš, Kaspars Zellis. Plkst. 18:00 konferencei sekosapaļā galda diskusija “Elles ķēķa otrā paaudze”, kas norisināsies Latvijas Mākslas akadēmijas Jaunajā korpusā (Kalpaka bulvāra 13 iekšpagalmā). Aicināti piedalīties: Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere. Elles ķēķa dalībnieku bērni stāstīs atmiņas par savu vecāku literārajām un mākslinieciskajām aktivitātēm un savus iespaidus par uzaugšanu Elles ķēķī un trimdas latviešu kopienā ASV. Vakara noslēgumāVoldemāra Avena (1924–2022) pēdējā dzejoļu krājuma “Pagaidi”(izdevniecība “Aminori”, 2024)atvēršana. Šajā dzejoļu krājumā apkopoti ilgākā periodā tapuši darbi, kas liecina par dzīvi Ņujorkā, trimdinieka identitāti, kā arī nezūdošo mākslas un mīlestības valdzinājumu. Piedalās autora meita Indra Avena un grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš. 18. maijā festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēkis” ar īpašu programmu viesosies Drustos, lai piedalītos brīvdabas mākslas telpas “Savvaļa” 2024. gada sezonas atklāšanā ar mūsdienu latviešu dzejnieku un jauno mākslinieku piedalīšanos. Dzejnieks Semjons Haņins vadīs akciju “Pastaiga Ņujorkā”, iepazīstinot ar stāstiem par Elles ķēķi, ko pavadīs grupējuma tekstu lasījumi mūsdienu latviešu dzejnieku izpildījumā, kas norisināsies Savvaļas dabas takās, kur būs redzami Latvijas Mākslas akadēmijas “POST” maģistratūras programmas studentu veidotie objekti un citi mākslas darbi. Kārlis Vērdiņš iepazīstinās arjauno Saliņa dzejas izlasi “Apmežosim Ņujorku” (“Neputns”, 2024), kas aptver 101 spožāko no viņa liriskajiem un liroepiskajiem dzejoļiem, kas sarakstīti no 1945. līdz 2003. gadam. Ar dzejas lasījumiem dubļu koncertzālē festivāla apmeklētājus priecēs dzejnieki Marija Luīze Meļķe, Kārlis Vērdiņš, Semjons Haņins, Arvis Viguls un Aivars Madris. Pasākumu Savvaļas bāzes vietā noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos. 19. maijā paredzēta Mudītes Austriņas darbu izlases "Saules spēles" (LU LFMI, 2024) atvēršanas programma Vecpiebalgā. Tā sāksiesAntona Austriņa memoriālajā muzejā "Kaikaši"ar Ņujorkas latviešu mācītāja Lara Saliņa vadītu Vasarsvētku svētbrīdi un turpināsies ar ekskursiju pa muzeju un Mudītes Austriņas sauļu kolekcijas apskati. Pasākuma otrā daļa norisināsiesKārļa Skalbes memoriālajā muzejā "Saulrieti", kur Jaunā Rīgas teātra aktrises Gunas Zariņas lasījumā iepazīsimies ar Mudītes Austriņas sirreālajiem “baletiņiem”, kas pirmoreiz apkopotijaunajā grāmatā “Saules spēles” (izdevējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024). Grāmatas sastādītājs Kārlis Vērdiņš stāstīs par Mudītes Austriņas literāro mantojumu, savukārt viņas krustmeita, grāmatas priekšvārda autore Ilze Auzere dalīsies atmiņās par savu “saulaino krustmāti”. Festivālu organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, sadarbībā ar brīvdabas mākslas telpu “Savvaļa”, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Piebalgas memoriālo muzeju apvienību “Oresāre”, Latvijas Mākslas akadēmiju un Rakstniecības un mūzikas muzeju.

“Apmežosim Ņujorku”- ir Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa aicinājums tālajā 1958. gadā. Nākamajā nedēļā aicinājumu aktualizēs kultūras festivāls “Gunars Saliņš. Elles ķēķis”. Šodien iepazīsim arī vienu no šīs neformālās latviešu trimdas literātu un mākslinieku grupas - gleznotāju Rolandu Kaņepu, kura darbu izstādi „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” būs aplūkojama Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Bībeles stāstu un antīko mītu stāstītājs - tāds savā glezniecībā bijis trimdas latviešu mākslinieks Rolands Kaņeps. Ciklā „Paaudze” no 11.maija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma izstāde „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps”. Rolanda Kaņepa personālizstāde skatītājiem piedāvā antīkās mitoloģijas un reliģijas sižetu netradicionālas interpretācijas. Latviešu trimdas gleznotāja Rolanda Kaņepa savdabīgā mākslas pasaule Latvijas skatītājiem ir maz zināma. Lai arī glezniecības pamatus apguva Rīgā, topošo mākslinieku pret paša gribu 1944.gadā izveda no Latvijas. Dažus gadus pavadījis Vācijā un Austrijā, 1949.gadā Kaņeps izmanto iespēju aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļuva par viņa pilsētu. Uz Latviju mākslinieks tā arī nekad neatbrauca. Izstāde būtu liels notikums arī pašam māksliniekam Rolandam Kaņepam, ja vien viņš to piedzīvotu, uzsver izstādes kuratore Ilze Putniņa. 2017.gadā kā novēlējums Rolanda Kaņepa darbi nonāca Latvijā - Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā un Pasaules latviešu mākslas centra krājumā. Pirms četriem gadiem Cēsīs Pasaules latviešu mākslas centrs sarīkoja Rolanda Kaņepa darbu izstādi, taču tagad izstādē „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” pirmo reizi mākslinieka darbi skatāmi vienuviet. Rolands Kaņeps (1925, Rīga – 2011, Ņujorka) ir ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izsmalcināts senlietu pazinējs un krājējs. Kaņepa radošā karjera ir neparasta. Kaut gan izglītoties sācis Latvijas Mākslas akadēmijas tradīciju garā, viņš neiegūst augstāko izglītību mākslā un savu individuālo rokrakstu izkopj, mācīdamies no vecmeistariem. Otrais pasaules karš radikāli maina Rolanda Kaņepa dzīvi: 1944. gada rudenī uz ielas Rīgā sagūstīts, nonāk Vācijā, pāris mēnešus tur uzkavējies, dodas uz Austriju un turpina gleznot. 1949. gadā rodas iespēja aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļūst par Kaņepa pilsētu. Dzīvodams šajā mākslas epicentrā, Rolands Kaņeps tomēr paliek diezgan vienaldzīgs pret 20. gadsimta otrās puses mākslas virzieniem. Izstāde „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” līdz 25.augustam skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2.stāva zālēs.

Par saskatīto un sadzirdēto mākslas mesē "NADA" (New Art Dealer Alliance (jaunās mākslas dīleru alianse)) Ņujorkā un jaunākajiem virzieniem laikmetīgajā mākslā un sadarbībā ar dažādām galerijām Kultūras rondo saruna ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. "Sajūta ir tāda, ka esmu sasmēlies pilnas plaukstas ar ūdeni. Skaidrs, ka iespējas, kas man tagad ir dotas, lēnām tecēs starp pirkstu šķirbām un mēs ar galeristi centīsimies uzķert visu, ko spējam, no tā," pieredzēto Ņujorkā raksturo Indriķis Ģelzis. Šādam notikumam, kurā piedalījās Indriķis Ģelzis, mākslinieks pats nevar pieteikties. Māksliniekus piesaka galerijas, kas vispirms piedalās konkursā. "Galeristam ir jājūt, ka tu esi mākslinieks šim notikumam, ka tu varētu rezonēt vai ka tas varētu būt abpusēji noderīgs notikums," turpina Indriķis Ģelzis. Indriķa Ģelža darbus mesē piedāvāja galerija "Tatjana Pieters" no Beļģijas, kuras rezidents ir mākslinieks. Indriķis Ģelzis piedalījies mākslas mesē “NADA New York 2024”, kas norisinājās no 2. maija līdz 5. maijam Čelsijas rietumu galeriju rajonā Manhetenā. Ņujorkā dibinātā (2002) Jaunās mākslas tirgotāju alianse (NADA) ir bezpeļņas organizācija, kas nodarbojas ar jaunu virzienu izkopšanu, atbalstu un attīstību laikmetīgajā mākslā. Katru gadu uzņemot vairāk nekā 10 000 apmeklētāju, šis ikgadējais un īpaši gaidītais notikums kalpo par pasaules mēroga epicentru jaunām un atzītām galerijām un māksliniekiem.

Filmu olimpiāde pirmo reizi notika Venēcijā, stiprinot Itālijas kino attīstību, un tikai vēlāk nāca Kannu kino festivāls. Par festivālu vēsturi un dažādību, to spēku un ietekmi ierakstu sērijā „Audiālās īsmetrāžas” pārrunā kino kritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Nuhums Kulibali. Attēlā: Režisora Ginta Zilbaloža jaunā animācijas filma"Straume" ("Flow")atlasīta 77. Kannu kinofestivāla konkursa programmā "Īpašais skatiens" ("Un Certain Regard"), kļūstot par pirmo Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmu, kas iekļauta Kannu festivāla konkursā.

Pirmoreiz Rīgā šovakar, 9. maijā, uzstāsies amerikāņu laikmetīgās mūzikas leģenda – komponiste un dziedātāja Meredita Monka (Meredith Monk). Jau gandrīz sešdesmit gadu viņa paplašina izpratni par cilvēka balss iespējām un ar savām nepieradinātajām performancēm iedvesmojusi vairākas mākslinieku paaudzes no Bjorkas un Keitas Bušas līdz Misijai Macoli. Mereditai Monkai balss ir instruments, valoda un dvēseles ziņnesis. „Ir tiešām lieliski beidzot būt Latvijā,” amerikāniskā sirsnībā saka Meredita Monka, kad mazā žurnālistu lokā tiekamies kādā Vecrīgas viesnīcā. Monka divreiz koncertējusi Lietuvā, bet Rīgā ir pirmoreiz. Viņa smejas, ka savulaik veikusi ģenētisko testu, un mātes līnija vedot tieši uz šejieni. Monkai ir 81 gads, viņai ir divas garas, tumšas bizes, smalks augums, rotaļīgas balonveida bikses, garšīgi smiekli un ļoti enerģiska balss. Viņu mēdz dēvēt par cilvēka balss arheoloģi. Viņa to pēta pati caur sevi un pārvērš mākslā, kā to iepriekš neviens nav darījis.Meredita Monka savās dziesmās praktiski nekad neizmanto vārdus, jo balss viņai ir valoda pati par sevi. Tajā var izteikt sajūtas, ko nevar ietērpt vārdos. Rīgā Meredita Monka uzstāsies „Hanzas peronā”. Kā tur skanēs viņas neparastā balss saspēlē ar Džona Holenbeka perkusijām, klausītāji uzzinās koncertā šovakar.

No 7. līdz 11. maijam Rīgā notiek "Latvijas Jaunās mūzikas dienas. Encore" -festivāls ar sešiem koncertiem. Ar šī festivāla māksliniecisko vadītāju, komponisti Annu Veismani un dziedātāju, vokālo pedagoģi Helēnu Sorokinu tiekamies Kultūras rondo studijā, lai skaidrotu, kāpēc bieži jaunradīta mūzika izskan tikai vienu reizi? Festivāla ietvaros izskanēs koncerti, kuros atskaņos vairāk nekā trīsdesmit latviešu komponistu darbus. Par festivāla vienojošo tēmu šogad ir izvēlēts "Encore", kas franču valodā nozīmē vēlreiz. Liela daļa mūsdienu mūzikas daudzviet Eiropā un arī Latvijā tiek atskaņota tikai vienreiz – daudzas lieliskas kompozīcijas pēc sava pirmā atskaņojuma nepiedzīvo nākamo. Lai arī šī gada Latvijas Jauno mūzikas dienu programmā ir gaidāmi vairāk nekā desmit Latvijas un pasaules pirmatskaņojumi, ar "Encore!" filozofiju pasākuma rīkotāji iecerējuši aktualizēt to, ka latviešu laikmetīgā mūzika ir pelnījusi būt daudz vairāk atskaņota un sadzirdēta.

Aiz loga uz brīdi atgriežoties vēsākam laikam, varam vēl mazliet pakavēties kino pasaulē un piepildītā klusumā. „Klusēšana ir mūsu nacionālā īpatnība,” intervijā Latvijas Radio smejas somu aktrise Alma Peisti (Alma Pöysti), kas pēdējā gada laikā spoži uzmirdzējusi starptautiskās kino pasaules debesīs, nospēlējot galveno lomu somu režijas klasiķa Aki Kaurismeki jaunākajā filmā „Kritušās lapas”. Filma pērn saņēma Kannu kinofestivāla žūrijas balvu, bet Alma Peisti par vientuļās pusmūža sievietes Ansas smalkjūtīgo atveidojumu tika nominēta „Zelta globusam”. Mūsu kolēģe Māra Rozenberga viņu satika Briselē, kur „Kritušās lapas” pretendēja uz LUX filmu balvu. Kinomīļiem somu un zviedru teātra aktrises Almas Peisti vārds plašāk kļuva zināms pirms četriem gadiem, kad viņa nospēlēja galveno lomu filmā „Tūve” par rakstnieci Tūvi Jānsoni. Drīz sekoja filma „Četri mazi pieaugušie”, ko pērn rādīja arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, un „Kritušās lapas” – Almas Peisti pirmā sadarbība ar somu kino leģendu Aki Kaurismeki. Līdzīgi kā daudzi somi, arī viņa ir izaugusi ar Kaurismeki filmām, un arī gatavojoties šai lomai, vēlreiz esot noskatījusies tās visas – kopskaitā 19. Jautāju aktrisei – kā bija pašai „iekāpt” Kaurismeki pasaulē un redzēt to no iekšpuses? Alma Peisti: Tas bija piepildījums sapnim, kuru es nekad agrāk pat nebiju atļāvusies sapņot. Esmu ārkārtīgi pateicīga par šo pieredzi. Tas bija ceļojums vecā kaluma filmu veidošanas pasaulē un iespēja iepazīt leģendām apvītā Kaurismeki personību. Viņš izrādījās ļoti silts un mīlošs cilvēks, īsts humānists. Tas bija ļoti iedvesmojoši. Un bija aizraujoši iepazīt arī veco laiku trikus šajā profesijā, uzticēties stāstam un skatītājam, kā viņš to dara. Kaurismeki piedāvā garus klusuma brīžus un ļauj skatītājam pašam tajos radīt savu stāstu, nevis visu laiku paskaidro, kas viņam būtu jādomā vai jājūt. Savās filmās Kaurismeki prot radīt vietu domām, un tas ir ļoti skaisti. Filma „Kritušās lapas” ir guvusi ļoti plašu starptautisku ievērību, tostarp vairākas „Golden Globe” nominācijas. Kas, jūsuprāt, ir šīs filmas universālās pievilcības pamatā? Alma Peisti: Aki Kaurismeki zina, kā stāstīt ļoti cilvēciskus stāstus, un šis ir viens no tiem. Tādas tēmas kā vientulība un sistēma, kurai tu esi diezgan vienaldzīgs, bet arī cerība atrast mīlestību, kad tev jau ir „beidzies derīguma termiņš” randiņu tirgū… Šajā filmā ir daudz cerības, siltuma un labsajūtas. Kaurismeki to sauc par romantisku komēdiju, bet man liekas, ka tajā ir vairāk sāls nekā cukura. Bet tas to padara ticamu un ļauj skatītājiem ar to identificēties. Man radies iespaids, ka šī filma aizkustina cilvēkus, lai no kurienes viņi nāktu. Viņi saprot šīs filmas radīto pasauli un tās īpatnējo humoru.

Atzīmējot izcila latviešu fotomākslinieka Jāņa Gleizda simtgadi, šobrīd Latgales vēstniecībā "Gors", Rēzeknē, skatāma mākslinieka fotogrāfiju lielformāta reprodukciju izstāde “GAISMĀ. punkts”, kas atklāj vienu no spilgtākajiem Jāņa Gleizda atstātajiem mantojumiem – aktus. Tieši īpašā tehnikā veidotie melnbaltie akti ir Jāņa Gleizda darbi, ar ko viņš guvis iespaidīgu starptautisku atzinību un neskaitāmas medaļas dažādos konkursos ārpus Latvijas. Tāpat šobrīd Latgales vēstniecībā "Gors" skatāma arī konkursa melnbaltajā fotogrāfijā “Jāņa Gleizda balva fotogrāfijā” finālistu darbi. 10.maijā uzzināsim arī konkursa galvenās balvas ieguvēja vārdu. Preiļos vienā no vecākajām, bet rūpīgi renovētajām koka mājām pašā pilsētas centrā saimnieko fotomākslinieks, fotovēsturnieks un Latgales fotogrāfu biedrības dibinātājs un vadītājs Igors Pličs. Mājas otrajā stāvā viņš iekārtojis pasaulē atzītā un starptautiskas atzinības ieguvušā fotomākslinieka Jāņa Gleizda piemiņas istabu, apkopojot viņa atstāto mantojumu melnbaltajā mākslas foto laukā. „Te ir Jāņa Gleizda darbi, negatīvi. Te ir dokumentācija, apbalvojumi, starptautiskās medaļas – zelta, sudraba, bronzas. Nozīmīgākā – zelta no Starptautiskās fotomākslas federācijas EFIAP,” piemiņas istabā Igors Pličs mākslinieka augstākos apbalvojumus, medaļas, diplomus, arī viņa darbus, plašo negatīvu un diapozitīvu klāstu. Jānis Gleizds 1924.gada 7.maijā dzimis netālu no Rēzeknes. Lielāko daļu dzīves viņš pavadīja Rīgā. Vēl jaunībā 24 gadu vecumā viņš nelaimes gadījumā zaudēja abu roku delnas, bet neskatoties uz to, ka abas plaukstas viņam tika amputētas, viņš ar neatlaidīgu darbu, īpaši pielāgojot fotoaparātus un citu tehniku fotografēšanai bez rokām, dzīves gaitā ieguva pasaules slavu ar saviem mākslas foto. Jānis Gleizds piedalījies vairāk kā 800 izstādēs, un mājas no izstādēm visos pasaules kontinentos atvedis diplomus un neskaitāmi daudz medaļu. „Un te ir viņa „dainu skapis”. Cik tur darbu iekšā!” Par Jāņa Gleizda dainu skapi Igors Pličs sauc skapi ar daudzām mazām atvilktnēm, kur rūpīgi glabājas tūkstošiem negatīvu ar mākslinieka darbiem. Skapis atvests no dzīvesvietas Rīgā, kur savulaik dzīvojis Jānis Gleizds. Un norādot uz skapja saturu, Igors Pličs saka – te liels darbs vēl priekšā pētniekiem un Jāņa Gleizda darbu interesentiem. Jānis Gleizds bija melnbaltās fotogrāfijas mākslinieks. Un nevienu savu darbu plašākai sabiedrībai nav rādījis iepriekš to nepastrādājot, visi darbi ir īpašās tehnikās piestrādāti, veiktas aplikācijas un retušas. „Jānis Gleizds pasaulei nav rādījis nevienu krāsainu bildi. Izrādās, viņš visu ir taisījis uz diapozitīviem, bet pēc tam no diapozitīviem jau ir daudzas reizes pārreproducējis uz dažādiem materiāliem, pārtaisījis, licis aplikācijas, pastiprinājis un caur savu izohēlijas tehniku laidis. Un tad panācis to, ko ir gribējis. Viņam bija vīzija. Viņš zināja, kādam jābūt gala rezultātam,” stāsts Igors Pličs. Izohēlija tā ir īpaša tehnika, kurā strādāja Jānis Gleizds, kad viens kadrs pavairots vairakkārt dažādās izgaismojuma pakāpēs, tādējādi panākot vajadzīgo gaismas efektu, ko tautā sauc par balto tehniku. „Gleizda laikā neviens ar to nenodarbojās, izņemot viņu. Izohēlija un meitenes ir tās lietas, ar ko Jānis Gleizds uzbrauca pasaules dimanta kalnā.” Par meitenēm Igors Pličs sauc Jāņa Gleizda vienu no īpaši piekoptajiem foto mākslas žanriem – aktus. „Viņš ir celmlauzis. Viņš sāka tās meitenes fotografēt tad, kad padomju laikā to uzskatīja par pornogrāfiju, tāpēc viņš darbus sūtīja uz ārzemēm – uz Ungāriju, Vāciju, Čehiju. Tur viņš saņēma apbalvojumus, tikai pēc tam šeit atzina, ka tā nav pornogrāfija, tā ir māksla, kuras žanru sauc par aktu. Interesantākais ir tas, ka viņš pirms tās meitenes fotografēt, viņš jau būdams bez rokām, tās uzzīmēja.” Jānis Gleizds ir latviešu fotomākslas klasiķis. Viņš miris 2010. gadā, pēc sevis atstājot milzīgu fotomākslas matojumu, kā arī vēl lielu skaitu nepabeigtu darbu un foto negatīvu kolekciju. „Mana misija ir saglabāt, pacelt viņu tik augstu, lai viņš dzīvotu ilgi un būtu kā paraugs arī nākošajām paaudzēm, gan pētniecībā, gan mākslas attīstībā, jo tā ir latviešu klasika. Kā es nosaucu Jāni Gleizdu – pasaules brīnums, Latvijas gods un Latgales lepnums,” tā Igors Pličs. Kā izcilā fotomākslinieka Jāņa Gleizda lielformāta aktu reprodukcijas, tā Jāņa Gleizda balvas fotogrāfijā konkursa labāko darbu izstāde Latgales vēstniecībā "Gors" apskatāma vēl līdz 19.maijam.

Par svētkiem “Viena diena mūsmājās”, uz kuriem aicina Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kas svin savu simtgadi, Kultūras rondo pārrunājam ar muzeja projektu vadītāju Andu Skuju un režisoru Kārli Anitēnu. Pirms 100 gadiem Juglas ezera krasta kāpās tika nozīmēta liela zemes platība Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja tapšanai. Toreiz, viens no dibinātājiem - arhitekts Pauls Kundziņš - par muzeja misiju teica tā: „Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušajos laikos— kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos”. Tā vien šķiet, ka simtgades svinību rīkotāji ir stingri ieklausījušies Kundziņa testamentā, bet sareizinājuši to ar 100, jo jau 11. maijā Brīvdabas muzejā notiks, pēc rīkotāju domām, – lielākā improvizētā performance, kāda jelkad Latvijā bijusi, – „Viena diena mūsmājās”. Par godu Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadei 11. maijā, atklājot vasaras sezonu, muzeja sētas atdzīvosies pasākumā “Viena diena mūsmājās”. Vairāk nekā trīsdesmit muzeja objektos rosīsies ļaudis laikmetam atbilstošā apģērbā un darīs konkrētajai vietai un laikam raksturīgus darbus. Tas būs ceļojums laikā, iejūtoties 100 – 200 gadus senā pagātnē. Muzeja apmeklētājiem būs iespēja piedzīvot gan precības, gan jurģus, gan ūtrupi, gan satikt dzirnavnieku, iepazīties ar skolmeistaru un mācītāju. Zvejnieki gatavosies zvejai, citviet podnieka saime posīsies tirgum, kādā sētā saimniece aicinās pievienoties dārza darbiem, citur būs ieklīdis paunu žīds. Būs maija dziedājumi pie Latgales krucifiksa un improvizēts svētbrīdis Usmas baznīcā. Strādās podnieki, audēja, vērpjamo ratiņu dreimanis. Tiks darvotas laivas, žāvētas zivis. Pāri visam skanēs tautasdziesmas, rotaļas un danči, un katrā sētā bērniem būs sarūpēts kāds īpašs uzdevums. Vienlaicīgi muzeja teritorijā darbosies ap 850 amatierteātru un folkloras kopu dalībnieku no visiem kultūrvēsturiskajiem novadiem, kuri savas sētas notikumos iesaistīs arī apmeklētājus. Pirms 100 gadiem Juglas ezera krasta kāpās tika nozīmēta liela zemes platība Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja tapšanai. Toreiz, viens no dibinātājiem - arhitekts Pauls Kundziņš - par muzeja misiju teica tā: „Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušajos laikos— kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos”. Tā vien šķiet, ka simtgades svinību rīkotāji ir stingri ieklausījušies Kundziņa testamentā, bet sareizinājuši to ar 100, jo jau šosestdien, 11.maijā, Brīvdabas muzejā notiks, rīkotājuprāt – lielākā improvizētā performance, kāda jelkad Latvijā bijusi – „Viena diena Mūsmājās”, kur dalībnieku pulks vien solās būt 850 amatiermākslas kolektīvu!