Kultūras rondo

Sakausējot labāko no pasaules kora skolu tradīcijām un Latvijas kultūrizglītības, pirms apaļiem trīsdesmit gadiem tika dibināta Rīgas doma kora skola. Ar Rīgas doma zēnu kori kā pamatu tā savulaik atdalījās no Emīla Dārziņa mūzikas skolas un šais gados izaudzinājusi daudzus desmitus diriģentu, dziedātāju un citu jomu profesionāļu, laika gaitā paplašinot izglītību arī mūziklu un džeza mūzikas virzienā. Savu dzimšanas dienu skola svinēs 30.aprīlī ar koncertu Dailes teātrī.

Brīvība smagajā rokā un piemērītas identitātes, mainot papīra maskas – Latvijas Leļļu teātrī tapis Jāņa Joņeva romāna "Jelgava 94" iestudējums. Kultūras Rondo studijā režisors Mārtiņš Eihe.

“Iekāres vārdā” ir izstāde, kas atklāj seksualitātes un jutekliskuma tēmu daudzveidību Baltijas vizuālās mākslas vēsturē un mūsdienās. Par to iztaujājam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratori, žurnāla “Punctum” redaktori Lauru Brokāni, izstādes kuratoru, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docentu, interneta žurnāla “Satori” redaktoru Igoru Gubenko, kā arī neklātienē – Rasu Jansoni par jaundarbu „Erotiskās kārtis”.

Turpinot audiālās īsmetrāžas jeb ierakstu sēriju „Audiovizuālās īsmetrāžas”,Žulijens Nuhums Kulibali un Dārta Ceriņa aplūko divas sporta filmas – Šona Dērkina (Sean Durkin) "Dzelzs tvēriens" (The Iron Claw), kā arī Lukas Gvadaņino (Luca Guadagnino) "Sāncenši" (Challengers).

Šonedēļ, 22.aprīlī, aprit 300.jubileja vienam no Eiropas svarīgākajiem domātājiem – vācu filozofam Imanuelam Kantam. Līdz ar visu pasauli to pieminam arī pie mums – Kanta dzīve un darbs ir cieši saistīts arī ar Latviju. Tieši Rīgā viņš publicēja savus nozīmīgākos darbus, to vidū "Tīrā prāta kritiku". Viens no plašākajiem pētījumiem par Kanta morāles filosofiju, piedāvājot mūsdienīgi nozīmīgu un oriģinālu skatījumu uz cilvēka iedabas attiecībām ar tikumību, irElvīras Šimfas monogrāfija "Kanta antropoloģija", ko izdevisLatvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds (2021). Ar viņutiekamies Kultūras rondo studijā. Jautāta, vai filozofiem visā pasaulē būtu jāsvin Kanta dzimšanas diena, Elvīra Šimfa atbild šādi: "Filozofiem, protams, tie ir svētki. Ir jau atšķirība, sevišķi, kad cilvēks ir miris un ir pagājis pietiekami ilgs laiks kopš šīs nāves. Tā drīzāk ir tāda piemiņas diena. Es nezinu, vai svētki. Un tas ir atkarīgs arī no tā, kā jūs vērtējat Kanta mantojumu. Lūk, ja uzskatāt to par katastrofu [ka(n)tostrofu], tad jums nav, ko svinēt. Bet, ja uzskatām šo dienu par tādu kā pieminēšanas dienu, tad es domāju, ka tas būtu ļoti labi un ļoti svarīgi, ja plašāka auditorija, ne tikai filozofi, pieminētu Kantu. Tas, protams, paredz, ka viņi būtu sapratuši, ko Kants mums svarīgu ir atstājis mantojumā."

Kritikas minifestivālā "Tīri prātīgi", iedvesmojoties no Kanta, tapusi Kantastrofas programma, kuruKultūras Rondostudijā pārrunājam ar režisoru, minifestivāla kuratoruEvartu Melnalksni un filozofu,žurnāla "Tvērums" redaktoruRūdi Bebrišu. Evarts Melnalksnis skaidro: "Rīgā un Liepājā izdotās Kanta kritikas ievieto Latviju globālā kontekstā. Filozofa 300. jubileja kalpo par ierosinājumu palūkoties uz to, kā idejas caurstrāvo mūsu pasauli un kādas sekas – labvēlīgas un postošas – tās spēj atstāt uz sabiedrību, vidi, mākslu. Minifestivāla "Tīri prātīgi" pamatprincips ir pārskatīt vēsturisko mantojumu laikmetīgi kritiskā gaismā, runājot par mums šeit un tagad starpdisciplinārā veidā. Ir intriģējoši Kanta laikmeta idejas, piemēram, sastatīt ar viņa laikabiedra, Rīgā dzīvi pavadījušā Ziemeļvācijas komponista J. G. Mīteļa mūziku klavesīnistes Ievas Salietes izpildījumā, ko elektroniski pārradīs Platons Buravickis." Savukārt filozofs Rūdis Bebrišs papildina: "Šķiet jēdzīgi meklēt neakadēmiskas formas, kā mijiedarboties ar Kanta filozofiju un tikpat labi arī ar citām filozofiskām teorijām. Un ne tikai tāpēc, ka akadēmiskajai videi ne vienmēr izdodas sasniegt cilvēkus ārpus pašu ekosistēmas. Tekstu pētīšanai, lekcijām, semināriem, rakstiem un citām akadēmiskām praksēm nenoliedzami ir savas priekšrocības ceļā pie zināšanām, taču radošas un no konvencijām brīvākas pieejas var ne tikai raisīt interesi grimt dziļumā, bet arī ļaut uzvirmot jaunām, iepriekš neapsvērtām perspektīvām uz konkrētām teorijām un, arī plašāk, veidiem, kā spriežam par pasauli un mums svarīgo. Minifestivāls "Tīri prātīgi" iedvesmojas no Kanta idejām un uzdotajām notīm, bet tas nav viņa filozofijai veltīts notikums. Tomēr, ja pieņemam, ka mūsu domāšanā Kanta iespaids joprojām ir spēcīgs, tad arī no sākotnes attālinātas refleksijas ļaus ko secināt."

26. aprīļa vakarā notiks Dzejas slams –dzejas konkurss, kurā var piedalīties ikviens, kas raksta dzeju un vēlas to deklamēt auditorijas priekšā. Tomēr šoreiz tas būs īpašs – pirmkārt, tajā piedalīsies 20 (!) dzejnieku, otrkārt, tas notiks kinoteātrī “Splendid Palace”, bet, galvenais, kas šo slamu dara unikālu – pirmo reizi Latvijā uzstāsies pasaules, Eiropas, Latvijas, Dānijas, Norvēģijas, Igaunijas un Lietuvas čempionātu uzvarētāji. Pasākumu rīko "Totaldobže" mākslas centrs, tādēļ studijā saruna ar Dzejas slama rīkotāju Kasparu Lielgalvi un dzejnieku Tomu Treibergu, kurš būs viens no dalībniekiem. Dzejas slama dalībnieku priekšnesumus vērtē žūrija un auditorija, piešķirot balles no 1 līdz 10. Puse no pirmās kārtas dalībniekiem, kas saņēmuši augstāko vērtējumu, var deklamēt vēl vienu savu dzejoli otrajā kārtā. Bet finālā iekļūst tikai trīs otrajā kārtā augstāko vērtējumu saņēmušie. Dzejas slamos uzvar tie, kuru radītie teksti un pasniegšanas veids izsaucis skatītājos lielāko interesi, sajūsmu un cieņu. Pirmo dzejas slamu kopīgi ar saviem domubiedriem noorganizēja Marks Smits (Marc Smith) Čikāgā 1986. gadā, un pēc tam tie strauji izplatījās visā pasaulē, Latviju sasniedzot 2010. gadā.

Jau trešo gadu kādam topošajam māksliniekam tiek pasniegta māksliniecesAijas Jurjānes stipendija, kuru savas mammas, gleznotājas un pedagoģes piemiņai izveidojuši Kristīne, Ieva un Pāvils Jurjāni. Šogad stipendiju ieguvusi Jaņa Rozentāla mākslas skolas studente Alise Gaile. Stipendijas devējiem par prieku, labu pretendentu šoreiz bijis tik daudz, ka piešķirtas arī piecas veicināšanas balvas. „Aijas Jurjānes stipendija ir caur un caur veltīta tam, lai turpinātu viņas misiju – atbalstīt jauniešus radošajā un nebūt ne vieglajā procesā,” stāsta Pāvils Jurjāns. „Šogad bija ārkārtīgi daudz vērtīgu iesniegumu –varēja just, ka šī vēsts par Aijas Jurjānes stipendiju sāk sasniegt cilvēkus, kas attiecas pret savu aicinājumu nopietni, kas vēlas sevi definēt mākslā un glezniecībā, kas meklē savu individuālo rokrakstu. Vēl vairāk nekā iepriekšējos divus gadus mēs ar Kristīni un Pāvilu jutāmies aicināti atzīmēt un uzaicināt vairākus no jauniešiem, kas ir piedalījušies. Jo jūs esat vesela paaudze, kas tālāk dzīvos, strādās un liks pārējai sabiedrībai domāt par vērtībām un to, ko jūs gribat vairot,” uzsver Ieva Jurjāne. Stipendijai var pieteikties jaunieši, kas apgūst mākslu vai dizainu kādā no Latvijas profesionālajām vidusskolām. Līdzās pieciem saviem vizuālās mākslas darbiem bija jāiesniedz arī eseja, kuras šā gada tēma bija ģimene.

Aigara Lielbārža monogrāfijas “Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti” centrā ir latviešu buramvārdi, vārdošanas un dziedināšanas tradīcijas un šo tekstu un tradīciju veidojošie un ietekmējošie dažādie konteksti. Vērienīgo grāmatu izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) apgāds. Kultūras rondo studijā tiekamies ar monogrāfijas autoru,LU LFMI pētniekuAigaru Lielbārdiun grāmatas recenzentu, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociēto profesoruAndri Levānu. "Buramvārdu krājums mums ir milzīgs,"stāsta Aigars Lielbārdis."Pētījumi par tiem notika arī starpkaru periodā, padomju laikā gan tikpat kā nenotika. Bet tad, atgriežoties un iesākot savu pētniecību divtūkstošo gadu sākumā, man likās, ka šī tēma ir gana interesanta, aizraujoša, arī neizzināta vai tajā brīdī neizzināma. Likās, ka tas varētu būt gan egoistiski interesanti man pašam, gan varbūt arī pienesums citiem." Kopumā buramvārdus var definēt kā rakstītas un verbālas formulas, tekstu kopas, kurām tiek piedēvēts neparasts, pārdabisks spēks kāda mērķa sasniegšanā (dziedināt, kaitēt, izlūgties, saistīt), ietekmēt dabas un sociālas parādības, savstarpējas attiecības, panākt labvēlīgu rezultātu utt. Buramvārdu tradīcija ir šo tekstu izmantojums, ko nosaka formulu pārmantojamība, to lietojuma konteksti, funkcionalitāte un iesaistītās personas (lietotāji). Savukārt buramvārdu tradīciju uztur vai tajā iekļaujas citas tradīcijas vai tradīciju kopas un saistītie žanri (tautas medicīna, ticējumi, teikas), kas, saturiski papildinot cita citu, veido vienotu pasaules uztveri un kultūrpieredzi kā ļaudīm pagātnē, tā arī mūsdienās. Lai arī individuālās pieredzes ir atšķirīgas un katra ir unikāla, tomēr tām ir vienojošas pazīmes, kas ļauj tās uzlūkot un analizēt kā vienotu tradīciju. Monogrāfijas “Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti”vāka noformējumam izmantots zīmējums krusta rozes apvārdošanai. "Rožu vārdi" ir viena no lielākajām tekstu grupām latviešu buramvārdu korpusā un saistāma gan ar rakstu, gan mutvārdu tradīciju.

Atklāts Latvijas paviljons Venēcijas biennāles 60. starptautiskajā mākslas izstādē. Tā māksliniece Amanda Ziemele ar ekspozīciju "O day and night, but this is wondrous strange... and therefore as a stranger give it welcome*" aicina izstādes apmeklētājus ieņemt "atvērtu un pieņemošu nostāju, lai pēc iespējas labāk sajustu viņas izvēlēto glezniecības oriģinālvalodu". Iespaidos par Venēcijā pieredzēto,kā Amandas Ziemeles būtnes no prāta telpas nonākušas Latvijas paviljonā, dalās Laima Slava. *O day and night, but this is wondrous strange. And therefore as a stranger give it welcome. Nosaukumā izmantotas rindas no Viljama Šekspīra lugas "Hamlets", kas atrodamas arī jau pieminētās Edvīna Abota novelē"Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās dimensijās" (Flatland. A Romance of Many Dimensions).